Stirnubuka 2024. gada sezona pāris vārdos.

-

 Lieliski aizvadīta Stirnubuka sezona kā Vilkam Zaķa ādā.

Zaķa distance ir ātra, tāpēc burtiski pāris teikumos par katru Zaķa posmu:

Saulkrastu Stirnu buks ar piejūras takām ātrām un smalkām ievilka mūs - takatkarīgos jaunajā sezonā ar pilniem apgriezieniem. Pludmales sprinta etaps smags bez gala, bet, domāju, ka šoreiz noskrēju ātrāk, nekā pirms pieciem gadiem Carnikavā, kad sprints bija jāskrien stadionā.

Suitu zemes Stirnu buks nāca ar augstākajiem punktiem, kādus jelkad esmu saņēmis Zaķī un ceturto vietu vecuma grupā. Pašu posmu atceros vāji, spilgtākā atmiņa, ka sklandraušus tā arī nenopirkām.

Dubuļu Styrnu buks, kurā startēju Vilka distancē gluži pāris teikumos neietilpst, tādēļ to jau biju aprakstījis garāk šeit.

Vecpiebalgas Stirnu buka trasi sanāca izskriet jau pāris dienas pirms starta, neizpļautu un nesakoptu, kas lika sagatavoties pašam ļaunākajam. Sacensību dienā pavisam cita bilde, izbaudījām.

Piejūras Stirnu buks atmiņā palicis ar pārkarsušās kanikrosa dalībnieces un viņas suņa glābšanu. Drausmīgs sutīgums un spēcīgas galvassāpes stāvot uz starta, tāpēc vēl lielāks pārsteigums par otro vietu vecuma grupā, kas ir labs indikators, ka stiprie pensionāri šodien nebija atbraukuši.

Sveikuļu meža Stirnu buks ar mājas takām, dubļu bagātinātām, nelika vilties. Labākā šī gada trase, pilnīgi noteikti.

Smeceres sila Stirnu buks kā punktiņš uz i, ar baudāmu reljefu un takām, kas koptas kā paklājs. Saule un zelta rudens, taku skrējēju komūna, trešā vieta pensionāru grupā un lieliskā atmosfēra sacensību centrā ļāva godam noslēgt sezonu. 

Emocijas, daudz emociju. Tas ir motivators kustēties un darboties tālāk. Tiekamies takās, jo.. kustība ir brīvīga, bet sviedri ir svētība!

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Skrejamdzeja.

-
Nav noslēpums, ka skriešana mūsos raisa dažādas emocijas. Manā gadījumā tās gandrīz vienmēr ir pozitīvas, tādas, kas reizēm pat galvā uzbur dzeju. Cik stundas, dienas, naktis un gadi.. Skrienot. Nu citādi skaties uz pasauli, pat citādi sajūti sāpes. Nu nav vairs tās vainas sajūtas, kas bija pirmo reizi dīvānu krāpjot! Nu atpazīti izsalkumu no vienkāršas kāres,  zini to, kas ir īstas slāpes. Nu aizdomīgi lūko ikkatru, kurš liek tev stāties. Nu smaidi, kā mazs bērns konfekti dabūjis, kad izdzirdi vārdus - Būs jāskrien!
Lasīt vairāk

Kāda ir dzīve pēc Vilkaču maratona?

-
 Pēdējās dienās tik daudz darāmā, ka nav pat bijusi iespēja tā mierīgi piesēst un pakavēties atmiņās par aizgājušo Vilkaču maratonu, vien tāda iekšēja miera sajūta. Gana prasīgās sacensības šogad tika aizvadītas ar labu rezultātu. Melotu, ja teiktu, ka bija viegli, bet atceroties visus iepriekšējos gadus, šogad sajūtas tādas pacilājošākas. Iespējams, ka laika apstākļi bija tuvu ideālam, iespējams, ka šogad līdzjutēju bija vairāk, un saukļi bija skaļāki, bet iespējams, ka sagatavošanās procesu šogad biju būvējis nopietnāk, treniņos reizēm iepinot tādas lietas, par ko tipiskais skrējējs, iespējams, pasmīkņātu. Tas startā ļāva nostāties ievērojami stiprākam un pārliecinātākam par sevi, kā citus gadus, attiecīgi arī rezultāts neizpalika. Gadu no gada ar baudu izlasu citu dalībnieku atsauksmes un stāstus. Tā arī neesmu uzrakstījis savu. Šogad būs. Vismaz par pēdējo. Tie pārējie četri ir sagājuši vienā. Tiešām, arī LAIKS skrien, turklāt ar visai pieklājīgu tempu. Nupat vēl sapņoju par pi...
Lasīt vairāk

Siguldas kalnu maratons 2024. Viena darba diena pāris zibšņos.

-
Laika ritumam ir tāda dīvaina daba, laiks mēdz vilkties, ja darāms kas nepatīkams un uzspiests, laiks rit raiti un aiztek nemanāmi, ja tiek darītas sirdij tuvas un tīkamas lietas. Pirms sešiem gadiem, kad sāku puslīdz apzinātus skriešanas treniņus, zināju, ka pienāks arī Siguldas kalnu maratona laiks. Es zināju, kas ir Siguldas pauguri un, ko tie prasa no skrējēja, lai pārāk ātri neļautos to valdzinājumam, paliekot ar apdegušiem spārniem un lauztām kājām. Pēdējie gadi pagājuši stabilā kustībā, protams, iekļaujot treniņos arī Siguldas dāsno reljefu, kas nostiprināja pārliecību, ka darbiņš ir izdarāms. Tā stunda ir situsi, šogad Ziediņa pakājē stāvu arī es, kopā ar prāvu bariņu tādu pašu dīvaiņu, kuri ir gatavi pavadīt skaistu dienu takās. Smieklīgi jau skan tā maratona(70km) distance. Tie kilometri kaut kā nelīmējas galvā, ja lieto ikdienišķo mērlenti. Mēs no mājām līdz Siguldai braucām 55 km un tas likās kā mūžība, bet te būs pielijušas takas, slidenas trepes, daudz augšā lejā, visu di...
Lasīt vairāk