Siguldas kalnu maratons 2024. Viena darba diena pāris zibšņos.

Laika ritumam ir tāda dīvaina daba, laiks mēdz vilkties, ja darāms kas nepatīkams un uzspiests, laiks rit raiti un aiztek nemanāmi, ja tiek darītas sirdij tuvas un tīkamas lietas. Pirms sešiem gadiem, kad sāku puslīdz apzinātus skriešanas treniņus, zināju, ka pienāks arī Siguldas kalnu maratona laiks. Es zināju, kas ir Siguldas pauguri un, ko tie prasa no skrējēja, lai pārāk ātri neļautos to valdzinājumam, paliekot ar apdegušiem spārniem un lauztām kājām. Pēdējie gadi pagājuši stabilā kustībā, protams, iekļaujot treniņos arī Siguldas dāsno reljefu, kas nostiprināja pārliecību, ka darbiņš ir izdarāms. Tā stunda ir situsi, šogad Ziediņa pakājē stāvu arī es, kopā ar prāvu bariņu tādu pašu dīvaiņu, kuri ir gatavi pavadīt skaistu dienu takās. Smieklīgi jau skan tā maratona(70km) distance. Tie kilometri kaut kā nelīmējas galvā, ja lieto ikdienišķo mērlenti. Mēs no mājām līdz Siguldai braucām 55 km un tas likās kā mūžība, bet te būs pielijušas takas, slidenas trepes, daudz augšā lejā, visu dienu augšā lejā 70 kilometru garumā. Psihopātu nodarbe, varētu domāt un es domāju.. 

Kāpjot Ziediņā pirmajā aplī, domāju, ka tā viegli kāpjas, bariņā, ar visiem kopā, kad kājas vēl svaigas, ļoti pat labi kāpjas, domāju.

Skrienot lejā pa veco serpentīnu, kas, noliets ar ūdeni un slapjajām lapām ir vēl slidenāks kā ziemā ledus, domāju, ka biju plānojis šo posmu lejā skriet, nevis cīnīties par to, lai neizlīmētos uz bruģa. Domāju, kā būs te lejā slidināties trešajā un ceturtajā reizē, kad spēciņi būs jau patērēti?

Pirmajā mazajā aplītī, kad jūtu, ka esmu iesācis stipri par ātru, jo šosezon Stirnubukā taču esmu vilks, tikai zaķa ādā, domāju, vai šajos pirmajos divpadsmit kilometros neesmu sev jau izracis bedri, no kuras vēlāk netikšu ārā.

Skrienot B cilpu un jūsmojot par skaistajām takām un pieklājīga garuma trepēm domāju, ka šī ir kā patīkama dāvana, jo treniņos, nez kāpēc, šai pusē nav skriets. Domāju vai šodien, skrienot B cilpu otro reizi, mana sajūsma būs tikpat liela?

Kad pusdistancē rāpjos Ziediņā, ir pagājušas trīs stundas un četrdesmit piecas minūtes. Viens acumirklis! - es nodomāju. Kāds no līdzjutējiem saka - Nu ko, Uģi, esi iesildījies, tagad var sākt skriet! Pēc teorijas pilnīga taisnība, es nodomāju. Manas kājas gan runā drusku citu valodu..

Ja pirmās četras stundas saulīte mūs lutina, tad pēcpusdienā sagaidām arī pāris rudenīgus lietus gāzienus. Beidzot! - es nodomāju, skrienot pa dubļainu pļaviņu un atceroties to skaisto teicienu - Some people feel the rain. Others just get wet. Es esmu psihopāts, es tiešām jūtu to lietu un baudu.

Otrie vai pēdējie trīsdesmit pieci kilometri paiet diezgan lielā vientulībā, skrējēji paretojušies, baudu takas viens savās domās. Galvenā doma - neapstājies! Skrienamos posmus, pat kur ir kāpumi, atstrādā! Neviens nav pārcilvēks, visiem ir grūti, rezultāts saliksies pats no tiem mazajiem darbiņiem. Tā soli pa solim pienāk arī pēdējā noslēdzošā 12 km cilpa. Nav jau tā, ka svaigums, taču iekšēji ir tāda pacilātības sajūta, nav jau tā, ka nekas nesāp, bet nav arī tā, ka nevarētu paskriet, sāpju sajūtas pa gadiem transformējušās, to vairs nevar salīdzināt kā bija kādreiz. Nezinu vai tiešām ķermenis ir adaptējies slodzēm vai vienkārši mani sāpju receptori ir atregulējušies. Vēl jau ir plašā zinātne par hormoniem - endorfīni un citi zvēri, kas pilnīgi noteikti ir lieli spēlētāji šajās ultru spēlēs. Tas viss noteikti strādā, bet šobrīd esmu pietiekami noguris, lai par to neprātotu, uzpildu ūdeni, iemetu vestē vēl pāris želejas un dodos pēdējā cilpā, dziļi sirdī jūtot lielu pateicību. Pateicību, ka esmu spējīgs brīvi kustēties, jau astoto stundu elpot neaizelšoties, mīlēt un just. Pateicību, ka man ir abas rokas, kuras veiksmīgi varu lietot stāvajos dubļainajos noskrējienos, ķeroties aiz koku un krūmu zariem, lai lejā nokļūtu vienā gabalā, pateicību, ka finišā mani kāds gaida un saprot cik svarīgs man ir katrs šāds notikums, kas prasa zināmu gatavošanos, disciplīnu un sevis pārvarēšanu, laikā, kad komforts ir pacelts tik augstu tronī, ka cilvēks nemanot aizmirsis, ko pa īstam nozīmē dzīvot.

Finišs rāpjoties piekto reizi Ziediņā. 

- Nekad vairs! Nekādu ultru! Pēdējā reize! - es nesaprotu cilvēkus, kuri lieto tik zaimojošas frāzes. 

Pierakstiet mani nākošajam gadam arī, es vēlos atstrādāt vēl labāk, jo kustība ir brīvība un sviedri ir svētība!