Lāčplēša dienas koptreniņš ar Ojāru.

11.novembrī kopā ar Nelliju vārda dienas svin Rainers un Ojārs. Ir bērni un gan jau arī kāds pieaugušais, kuri domā, ka arī Lāčplēsis svin vārda dienu kopā ar Nelliju. Tur akmentiņš vecāku un vēstures skolotāju dārziņā. Ja godīgi, dienā, kad izteica Ojāram piedāvājumu sestdienas rītā izkustēties un papļāpāt par dzīvi, es neapzinājos ne par Lāčplēša dienu, ne par Ojāriem. Uz manu pārrakstīšanos Ojārs pārjautāja, - Izaicini vai uzaicini uz rīta skrējienu? -  Uzaicinu, protams, ka uzaicinu. Izaicinājumi būs citu reizi. 

Kāpēc Ojārs? Laikam tāpēc, ka pazīstams. Laikam tāpēc, ka, līdzīgi man, sācis skriet salīdzinoši vēlā vecumā, meklējot izeju no vispārpieņemtā normāli. Laikam arī tāpēc, ka es zināju - nebūs nekādu atrunu. Uz manu jautājumu, - Vai der sestdienas rīts ar startu 6:00? - Atbilde bija, - Es jau rīta putns, kas ta man! - 

Tā arī paliek. 

Sestdienas rīts. Mostos, pateicos visu augstākajam, ka esmu dzīvs, domāt un kustēties spējīgs. Sapakoju ēdamo un dzeramo pa kabatām un dodos uz Torņakalnu. Plānā turpceļu iet, nevis skriet. Kreisās kājas pēdā vēl tāds nesaprotams spriegums, kas liek piedomāt par skriešanas intensitāti. Pēdējā laikā vairāk izvēlos staigāt, nevēlos izkrist no aprites, rudens un ziemas skrējieni man liekas tie paši garšīgākie, tāpēc ir jēga pietaupīties.

Pusotra stunda līdz Ojāram paiet nemanot. Pāris spilgtākie iespaidi - Trīs reklāmas uz mājas sienām Krasta ielā - uz vienas Samsung Flip, uz otras Samsung Fold un uz trešās Hesburger Cheeseburgers. Viss pilnai laimei, būtu ceturtā māja, vēl varētu uzlikt Espumisan reklāmu  - un aplis ir noslēdzies. Gājēju ceļš pār Salu tiltu sazīmēts ar grafiti. Ir visādi uzraksti un zīmējumi, īsti nepiefiksēju, prātā tik palicis uzraksts  baltiem burtiem - KALĒJS. Ir savas asociācijas un atmiņas ar šo vārdu, bet to kādā citā reizē.  

Pie Ojāra durvīm ierodos tieši 6:00. Ojārs kavē. Iznāk 6:01. Tā jau ir, arī skolnieki, kuri dzīvo vistuvāk skolai, ierodas pēdējie. Skatos, apņēmības pilns skriet. Veic īsu dinamisko iesildīšanos, izvicinot kājas. Man jau teorētiski vajadzētu būt iesilušam, bet rokas aukstas kā ledus, neskatoties uz to, ka esmu cimdos. Laikam jau šorti pie vainas. 

Sākam skriet. Pabrīdinu, ka kvalitātes kontroles nolūkos saruna tiks ierakstīta. Ieslēdzu telefonā diktafonu, kura kvalitāte, saprotams, tādā skriešanas režīmā ir ļoti vāja. Man nav sajēgas, kāpēc vispār vajadzīgs diktafons, visa šī bloga jēga ir fiksēt emocijas, domas un idejas, kas uzplaiksnī skrienot. Iespējams, ka diktafonā piefikskēsies kāda gudra frāze vai citāts, ko pēc tam būs precīzāk atsaukt atmiņā. Šī vispār ir pirmā reize, kad apzināti kādu izvelku no mājas paskriet, līdz šim, retu reizi, esmu pievienojies vien citu rīkotiem koptreniņiem. Tā kā esam pazīstami, iepazīšanās fāze tiek izlaista. Ojārs ieslēdz savu lukturi, kas stiprināts pie krūtīm. Gaisma laba, varētu salīdzināt ar vilciena lokomotīvi, ir tik gaiši, ka sākumā pat neredzu vajadzību slēgt savu. Elektrība jātaupa. Man kā kartogrāfiskajam idiotam nav ne jausmas, kas tā par ielu, pa kuru skrienam, tāda dežavū sajūta. Minu, ka šis gabals noteikti ietilpst Stirnubuka kontūrā, ko pāris reizes esmu skrējis. Ojārs vaicā vai tā ir buka vēdera daļa. Nemāku teikt, skaidri tikai zinu, ka buka ragi bija Teikā. Hmm, tad tas ir cits buks. Nudien, Rīgā ir vairākas Stirnubuka kontūras, ko izskriet. Dažādām gaumēm.

Tumsā satiekam kādu čali ar sunīti un Ojārs sāk stāstīt kā reiz rajonā saticis Grevenči ar savu mīluli. Neesot Ojāru atpazinis. Saprotams, ja jau neskrien, tad maz sakarīgus cilvēkus pazīst. Nevajag nokārt degunu, agrāk vai vēlāk pat mākslinieki sāk kustēties. Es, piemēram, savā rajonā esmu manījis  gan Kārli Būmeisteru skrienam, gan Agri Semēvicu šerpi soļojam. 

Trenēties, trenēties, visi zin, ka vajag, citi to tiešām dara, citiem tas patīk, citi izbauda, citi vēl tikai sapņo, citi mēģina, apdedzinās, darot to nepareizi, un nonāk pie maldīga secinājuma, ka tas nav domāts viņiem. Ojārs trenējas trenera pavadībā un atdzīst, ka ir labi, ka kāds tevi pieskata, tiesa ne visu vienmēr izdara, galvenokārt cieš VFS treniņi (vispārējā fiziskā sagatavotība). Ar skriešanu ir vieglāk, pirmie pāris kilometri varbūt kādreiz liekas tādi grūtāki, bet tad jau aiziet un gandarījums par izdarīto, labās sajūtas kā balva ar katru reizi tos treniņus padara baudāmākus.  Turklāt abi piekrītam, ja jau reiz esam tikuši ārā no tik lielas fizikās attīstības bedres, kādā reiz esam bijuši, vairs negibas tur atgriezties. Tas noteikti kalpo, kā papildus motivātors turpināt kustēties un nepamest iesākto. Par VFS runājot, atklāju savu mazo iztikas minimumu vingrošanā, ko esmu pieņēmis kā ikdienas ieradumu uz mūžu. Tas atbrīvo no liekas domāšanas un kalkulēšanas - vajag vai nevajag darīt? Daram katru dienu obligāto iztikas minimumu, gadījumos, ja citi treniņa veidi izkrīt.

Šobrīd laikam retais cilvēks nereģistrē savas aktivitātes iekš Strava vai kāda cita servisa, kas ir lielisks veids sekot līdzi izdarītajam, kā arī salīdzināt savu progresu ar citiem, bet galvenokārt ar sevi, gadiem ejot. Ojārs min, ka šogad, iespējams, nesaskries 2000 km. Galvenokārt tāpēc, ka traumas pēc nācies izlaist kādus trīs mēnešus. Vienmēr tā smalkā robeža, kurai viegli pārkāpt un iedzīvoties traumās. Nesasteigta apjomu palielināšana nav mīts, taču nemīlam mēs mācīties no citu kļūdām. Citreiz jau nemaz arī nevajag. Iebraukt sarkanajā, tā ir dzīve! 

Maucam pa Mārupītes takām. Prožektoru gaismā izskrien paprāva žurka. Arī žurkas skrien, tas priecē. 

Mana nīdošā pēda neliek par sevi manīt, lūk cik svarīgs ir sociālais faktors. Skrienot kompānijā un pļāpājot, daudz kas nāk vieglāk. Ojārs ir viens no Supervaroņiem un arī atdzīst, ka trenēties kompānijā, domubiedru sabiedrībā ir bauda. Vieglāk, jautrāk, jēgpilnāk. Atceramies savu pirmo pieredzi uz Grīziņa kāpnēm ar Supervaroņiem. Ojārs saka, ka pirmajā reizē pēc treniņa, mājās braucot, esot bijušas grūtības izspiest sajūgu, kājas trīcējušas. Arī es pirmskovida laikā stabilu pusgadu pieslēdzos tiem treniņiem. Kājas varbūt arī netrīcēja, bet efekts bija jūtams. Vienā vārdā sakot - svētīgi, lieliska pieredze. 

Pļāpājam par motivāciju un instrumentiem, kas palīdz noturētis pie regulāriem treniņiem. Ojārs min, ka sākumā esot skaitījis 1 euro savā krajkontā par katru noskrieto kilometru. Lieliska ideja, tikai, pirms to ieviest praksē, labāk no sākuma paskaitļot vai kādā aktīvākā mēnesī nepaliec bez uzturlīdzekļiem. Motivācija te ir, te tās nav, motivācija pilnīgi noteikti var kalpot kā sākotnējais grūdiens, lai sāktu kustēties, bet lai turpinātu to darīt regulāri ar motivāciju ir par maz, te jau ir vajadzīgs kas fundamentālāks, kas grandiozāks, tam jānostiprinās kā stabilam ieradumam, kā daļai no dzīves. Līdzīgi kā zobu tīrīšana, neviens, taču neapšauba, ka no rīta un vakarā jāiztīra. Skrējējiem, liekas, ir līdzīgi, neviens vairs neapšauba, ka jāiet un jāizskrien. Protams, vari jau reizi pa reizei izlaist, bet tad nejūties īsti savā ādā. Dabiski visi pārējie procesi pakārtojas tam, lai skriešana būtu iespējama, sāc piedomāt pie ēsanas, liekas iedzeršanas, gulēšanas un citiem paradumiem, kas skriešanai traucē, ja tiek vai netiek pienācīgi ievēroti. 

 Izmetam līkumu pa atjaunoto parku, kur agrāk slējās betona stabs. Te izveidots tīkams reljefs, tumsiņā vēl grūti apjaust kopējo ainu, bet skrējējiem noteikti būs interesanti. Būvdarbi vēl procesā, skrienam āra no parka un uz mums ar aizdomīgu aci noskatās pāris būvonkuļi. Es viņus ļoti labi saprotu. Agrs brīvdienas rīts, tumšs, migla, divi čaļi, jautri pļāpājot, šortos, ar lukturiem.. 

Ceļs ved arī gar Māras dīķi. Sen te nav skriets, atceros aprīli, kad nomēgināju 12 stundu skrējienu. Ojārs atceras gadu iepriekš, kad skrējis vairākus apļus treniņu 12 stundu sacensību laikā. Clvēki jau sākuši prasīt, kur numurs!? Labas atmiņas, Māras dīķim ir sava burvība, tas aplītis, lai arī nav liels, nekad nav vienmuļš un neinteresants. Cilvēki staigā un mainās, laika apstākļi tāpat - vējš, saule, lietus, sniegs, ēnas. 12 stundu laikā nebija divu vienādu apļu.

Papļurkstam arī par modernām lietām. Šobrīd jau retais nepiemin stresu un trauksm savā dzīvē. Dīvaini! Pasaulē, kur viss tiek radīts, veidots un ražots, lai cilvēkam radītu maksimālu komfortu. Abi atdzīstam arī savu nespēju kontrolēt sociālajos tīklos pavadīto laiku. Ojārs izspļauj labu citātu no Dendzela Vašingtona. "The easiest way is the way to devil." Nevar nepiekrist. Tas ir lielisks citāts, ko paņemt līdzi skrienot. Mēs šajā pārspīlēti komfortablajā sabiedrībā lenām pārvēršamies par dārzeņiem. Cilvēkam nepieciešams sevi izaicināt. Katru dienu. Tad izgaisīs stress un zudīs trauksme. Izaicini sevi un, ja tev rūp draugi, tad arī viņus. Vai arī nečīksti par kaut kādu mistisku stresu vai trauksmi! Šajā sakarā nevarēju nepadalīties ar šo epizodi.

Stunda paskrēja nemanot un kopīgais aplis noslēdzies. Ojārs piedāvā aizvest mājās. Es, protams, saprotu, ka tas ir joks. Skrienot jau izrunājām, ka agrāk mums par ierobežojumu kalpoja distances garums. Šobrīd vienīgais ierobežojums ir pieejamais laiks. Brīvdiena, laika man ir pietiekoši, izbaudīšu arī skrējienu mājup.

Atvadoties sniedzu dāvanu - turbo pārtikas bundžu un paštaisītu suvenīru,  kuru paņemt līdzi pirmajā Ultrā, lai pēc tam varētu padalīties ar skrējienā piedzīvoto.  Piesaku to lietu nesasteigt. Pacietība vai, pareizāk sakot, tās trūkums reizēm var iegāzt. Tāpēc būsim pacietīgi, audzēsim spēku un izturību, lai tiktos takās, īsās un garās, sausās un slapjās.