Vilkam būt. Pāris vārdos. Kā man gāja Dubuļu Vylkā.

Pagājušajā sestdienā baudījām Latgales takas un netakas Stirnu Buka kroņa distancē Vylks. Šis bija jau piektais Vilks. Man ceturtais. Pirmajā nestartēju, jo tad vēl tikai knapi sāku iepazīt taku skriešanas pasauli, turklāt nebiju ne fiziski, ne morāli gatavs tādām sacensībām. Atceros, ka tai gadā izskrēju samocītu Buku, celis bija traumēts pēc Latvia Trail Race organizētā  Daibes 31 kilometra skaistā purvu posma, pēc tam vēl pirmais Vikaču maratons, kurā biju ielēcis pilnīgi nesagatavojies. Lai nu kā, nākamajā gadā Vikā startēju un tā bija mana pirmā ultra, pēc kuras āķis lūpā un apņēmība kabatā. Tā gadu no gada Vilks + Vilkaču maratons kalpo tādi kā mazi atskaites punkti, tādi kā eksāmeni un indikatori tam, ko tad esi pa gadu sastrādājis treniņos. Vai esi progresējis, stāvējis uz vietas vai palaidies slinkumā.

Arī šogad Vilku gaidīju kā svētkus. Biju gatavojies, biju gatavs. Gatavs startēt, gatavs finišēt, gatavs pacīnīties, gatavs paspiest no sevis vairāk kā parasti. Sanāca.

Pāris vārdos.

Kas sagāja labi?

Degviela.

 Sieva vispār bija sacepusi karbonādes, bet..  ņemot vērā laika prognozi un solīto silto laiku, pamatēdienā tomēr izvēlējos ogļhidrātu želejas. 22g ogļhidrātu katras 30 minūtes, kā pēc pulksteņa.  45. un 62. kilometrā kofeinētās vai kā tur saka. Es ar kafiju esmu uz Tu. Ar dziļu cieņu pret kafiju, dzeru to ne vairāk kā 2 tasītes dienā. Tiešām garšo un tiešām jūtu kofeīna efektu. No sirds ticu, ka mani kofeīna receptori nav nokauti. Pāris dienas pirms Vilka kafiju nedzēru vispār, lai lielāks efekts. Liekas, ka efekts arī bija. Iespējams, ka placebo, bet tā ir ultra, tāda maza izdzīvošanas ballīte, nav nozīmes kā tu ko nosauc, ja tas palīdz kustēties uz priekšu, tad ir labs. Pirmo reizi tāda disciplīna, bet pirmo reizi arī tā nopietni sev piekodināju turēties pie plāna, jo gada griezumā gan garajos, gan īsākos treniņos biju testējis dažādus gardumus. Principā varu skriet ar jebkādu pārtiku vēderā, bet, ja ir karsts un, ja jāskrien relatīvi augstā intensitātē, tad palieku pie želejām. 12 želejas stiepu līdzi jau no starta. Tas bija mans superplāns - 6 stundās tikt līdz 61.kilometram, kur kontrolpunktā, ja būtu vēl apetīte, papildināšu krājumus. Apetītes bija un arī želejas bija pieejamas, šoreiz viss sagāja, bet saprotu, ka tas nebija pats gudrākais gājiens. Suportu trasē sev nebiju noorganizējis, tā mantu sūtīšana uz kontrolpunktiem man ļoti nepatīk, jo pirmajā Vilkā to darīju un nebija labi, visa tā krāmēšanās uzdzen šermuli.

Saldajā 1/2 glāze kolas, ko atļāvos ieraut, laikam tikai pēc 50. kilometra un 3 apelsīna daiviņas, ko paķēru 61. kilometra ēdnīcā. Startā ņēmu 0.5 litri ūdens. Pirmo dzirdināšanas punktu izlaidu, sākot ar otro, katrā dzirdināšanas punktā paņēmu 0.5 litri ūdens. kopā iztērēti 4 litri ūdens, ko izmantoju gad dzeršanai, gan liešanai uz galvas. Līdzi paņemto rezerves 0.5 pudeli neizmantoju, tā bija just in case.

Ekipējums.

Labi, ka meitas atrunāja vilkt cimdus un kreklu ar garajām rokām. Būtu bijis par karstu. Krekls ar īsajām rokām bija pašā laikā. Bez krekla iespējams būtu apdedzinājies saulē, bet par to vairāk zin stāstīt Reinis. Bandana noder vienmēr, ziemā ausis nesalst, šoreiz regulāri slapināju un galva turējās tīkamā vēsumā. Skriešanas veste šoreiz bija obligāta, tā kā izvēlējos lielāko daļu pārtikas stiept līdzi jau no starta. Protams, ērti vestē ielikt obligāto inventāru, šajā gadījumā telefonu. Netraucēja arī liekā 0.5 litru pudele. Taku skriešanas apavi arī bija gudra izvēle. Teorētiski trases pirmo daļu varēja noskriet arī šosejas apavos, bet otra puse tādos būtu nāve!

Mentālā degviela: Mantras. "Nav jēgas nogurt", supermantra, ko aizņēmos no Pētera, strādāja ideāli, kamēr vēl biju svaigs un nenoguris. Ap 60. kilometru mantra pēkšņi sāka transformēties, un parādījās dažādi atvasinājumi, sākot no "Nav jēgas nogrūt!" līdz pat "Nav jēgas jogurtam."

Kad aizgājām pēdējā 15 kilometru cilpā, uz noguruma fona, pēkšņi sāku skaitīt "Gulbīti gulbīti, kustini kājiņas!"  Pie velna! Kas tas tāds? Sprīdītis nav mans pats mīļākais tēls, lai gan viņš jau principā arī bija tāds kā ultraskrējējs. Ar lāpstu tikai. Lai nu kā, ticu, ka ar šo mantru piecaucu Vējamāti. Vējiņš bija un vējiņš deva kaut nelielu vēsumu piesvīdušajām miesām. Paldies Vējamāt, pāāāldies.

Bija ļoti saulains. Bija ļoti silts. Nav jau tā, ka ļoti izbaudu, tomēr ar sauli sadzīvoju labi. Trases otrajā daļā kādu laiku lietoju arī šādu mantru - "Es esmu saules baterija!" Tici vai nē, kādu laiku pat strādāja. Reāli iztēlojos, ka esmu saules baterija un pa tiešo saņemu enerģiju no saules, kuru novadu uz nogurušajām kājā, rokām, muguru, skaustu. Maucam tik! Vienā brīdī gan atkal saguru, laikam transformators nobruka..

"Kustība ir brīvība, sviedri ir svētība!" Ar šo mantru jau skrēju pēdējos kilometrus, jo tas ir tas, ko patiesi sirdī jūtu. Spēju brīvi kustēties neuzskatu par pašsaprotamu. Spēju kustēties uztveru kā dārgu dāvanu, kas man dota, tādēļ pret to izturos atbildīgi un tādēļ arī pienācīgi kopju, aizvien vairāk piedomājot pie dzīvesveida, ieradumiem, aizvien vairāk izslēdzot tādus, kas kustībai var kaitēt un ieviešot jaunu, kas kustību padara baudāmāku.

Komandas atbalsts, skatītāju un nejauši satiktu cilvēku uzmundrinājums un atbalsts - tas ir puse no uzvaras! Iedomājies, tu skrien jau kādu  stundu pa Latgales mežiem. Viens. Tad pēkšķi no krūmiem izlien čalis, kurš iedod pieci un uzsauc - Visu cieņu! Smadzenēs kaut kas notirpst un visā ķermenī ieplūst tāds dīvains vieglums. Maucam tik tālāk. Pirms kārtējā dzirdināšanas punkta esi ieslēdzis economode, knapi velcies, jo punkts kalnā. Dzirdi, ka komandas biedri bļauj - Uģi, skrieieien! Un es skrienu un ir viegli. Pēdējos kilometros bērni trases malā dod pieci un es ņemu un no tās emocijas atkal ir enerģija un spēks.

Kas sagādāja grūtības? Principā jau pat nav vērts pieminēt, jo nostājoties uz starta biju gatavs brutālākajam scenārijam trasē, tādēļ te uzskaitu drīzāk pāris mazās neērtības, nevis grūtības.

Mikro traumas. Tulzna uz kreisās kājas īkšķa. Labās kājas zeltnesim uzsists nags. To jau vispār nevar uzskatīt par traumu. Pagājušajā Opekalna Vilkā paliku ar melniem abiem īkšķu nagiem.Trases vidusdaļā labās kājas potītei, skrienot pa granteni, uzrāvu pamatīgu akmeni. Pāris kilometrus panervozēju, jo sāpīte nelikās mierā, bet tad jau sākās tāds džunglīgāks posms, kur nātrīte drusku iedzēla, latvānītis zālītes uzpilināja, izcirtuma brikšņi potīti pamasēja un sāpīti dabiski atlaida.  Kreisās rokas mazā pirkstiņa nobrāzums balstoties uz akmens pie strauta, kur četrāpus biju nolicies, lai samērcētu galvu. Sīkums, bet skrienot negribēja asiņošana stāties, laikam visus trombocīti bija utilizēti.

Autoputekļi. Pa granteni skrienot, daudz nācās dalīt ceļu ar braucošajām mašīnām. Skaidrs, ka suportam un fotogrāfiem vajadzēja pārbraukt kontrolpunktus. Kad esi labi iesvīdis, nupat apsmidzinājis seju ar ūdeni, tad garām pavelk trīs četras mašīnas un atstāj tevi putekļu mākonī, bet.. tā arī ir daļa no spēles.

Pļavas, cirsmas. Grūti, jā, bet atkal.. mēs taču nebraucam skriet pa stadionu, tas viss ir pa tēmu, tas viss iederas, turklāt visiem jau noteikumi ir vienādi.

Secinājumi: Man patīk ultras un es skriešu ultras. Esmu uz pareizā ceļa un es šo ceļu izbaudu. Katru grūto treniņu, katru vieglo treniņu, katru garo treniņu un katru īso treniņu, jo tikai to summa beigās garantē to, ka sacensības baudīsi, nevis tajās cietīsi.