Dzimtās meža sniega Zaķis 2025

-
  Pēdējos gadus Stirnubuka sacensībām esmu piegājis kā sacensībām, nevis kā izklaides skrējieniem. Izklaide jau vien beigās ir, tikai par dārgāku veselības cenu.  Lai gan.. par to vēl zinātnieki strīdās. Pēc sajūtām saku, ka reizi mēnesī izskriet stundiņu intensīvākā tempā pat vecā gadagājuma cilvēkiem nenāk par ļaunu.
   Šogad Stirnubuku atklāju ar Zaķa distanci. Mazais sapnītis ieskriet Zaķu divdesmitniekā piepildīts. Tas nekas, ka tikai par 2 sekundēm apsteidzot divdesmito vietu. Toties līdz astoņpadsmitajai pietrūka vien sekunde.  
    Vai varēju ieskriet finišā ātrāk par divām sekundēm? Nē. Tik daudz mainīgo lielumu, tik daudz traucēkļu šogad, sākot ar stresaino aizbraukšanu, laika apstākļiem, kas trasi padarīja visai bīstamu. Pie visa augstākminētā, izkuļoties cauri dubļiem, sniegiem, vējiem lietiem, ar sūdīgu pašajūtu un remdenu iesildīšanos, pietiekami labs rezultāts. 
    Zaķi kļūdas nepiedod, zaķi ir ātri un bez žēlastības. Tieši tāpēc tās sacensības tā pievelk. Te tu skaidri redzi, kuri mājas darbi ir bijuši izpildīti un pie kuriem vēl jāstrādā. Tāda maza ieskaitīte, tāds mazs eksāmeniņš taviem treniņiem. Kā ir tā ir, pārrakstīt nav iespējams.

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Skrejamdzeja.

-
Nav noslēpums, ka skriešana mūsos raisa dažādas emocijas. Manā gadījumā tās gandrīz vienmēr ir pozitīvas, tādas, kas reizēm pat galvā uzbur dzeju. Cik stundas, dienas, naktis un gadi.. Skrienot. Nu citādi skaties uz pasauli, pat citādi sajūti sāpes. Nu nav vairs tās vainas sajūtas, kas bija pirmo reizi dīvānu krāpjot! Nu atpazīti izsalkumu no vienkāršas kāres,  zini to, kas ir īstas slāpes. Nu aizdomīgi lūko ikkatru, kurš liek tev stāties. Nu smaidi, kā mazs bērns konfekti dabūjis, kad izdzirdi vārdus - Būs jāskrien!
Lasīt vairāk

Kāda ir dzīve pēc Vilkaču maratona?

-
 Pēdējās dienās tik daudz darāmā, ka nav pat bijusi iespēja tā mierīgi piesēst un pakavēties atmiņās par aizgājušo Vilkaču maratonu, vien tāda iekšēja miera sajūta. Gana prasīgās sacensības šogad tika aizvadītas ar labu rezultātu. Melotu, ja teiktu, ka bija viegli, bet atceroties visus iepriekšējos gadus, šogad sajūtas tādas pacilājošākas. Iespējams, ka laika apstākļi bija tuvu ideālam, iespējams, ka šogad līdzjutēju bija vairāk, un saukļi bija skaļāki, bet iespējams, ka sagatavošanās procesu šogad biju būvējis nopietnāk, treniņos reizēm iepinot tādas lietas, par ko tipiskais skrējējs, iespējams, pasmīkņātu. Tas startā ļāva nostāties ievērojami stiprākam un pārliecinātākam par sevi, kā citus gadus, attiecīgi arī rezultāts neizpalika. Gadu no gada ar baudu izlasu citu dalībnieku atsauksmes un stāstus. Tā arī neesmu uzrakstījis savu. Šogad būs. Vismaz par pēdējo. Tie pārējie četri ir sagājuši vienā. Tiešām, arī LAIKS skrien, turklāt ar visai pieklājīgu tempu. Nupat vēl sapņoju par pi...
Lasīt vairāk

Siguldas kalnu maratons 2024. Viena darba diena pāris zibšņos.

-
Laika ritumam ir tāda dīvaina daba, laiks mēdz vilkties, ja darāms kas nepatīkams un uzspiests, laiks rit raiti un aiztek nemanāmi, ja tiek darītas sirdij tuvas un tīkamas lietas. Pirms sešiem gadiem, kad sāku puslīdz apzinātus skriešanas treniņus, zināju, ka pienāks arī Siguldas kalnu maratona laiks. Es zināju, kas ir Siguldas pauguri un, ko tie prasa no skrējēja, lai pārāk ātri neļautos to valdzinājumam, paliekot ar apdegušiem spārniem un lauztām kājām. Pēdējie gadi pagājuši stabilā kustībā, protams, iekļaujot treniņos arī Siguldas dāsno reljefu, kas nostiprināja pārliecību, ka darbiņš ir izdarāms. Tā stunda ir situsi, šogad Ziediņa pakājē stāvu arī es, kopā ar prāvu bariņu tādu pašu dīvaiņu, kuri ir gatavi pavadīt skaistu dienu takās. Smieklīgi jau skan tā maratona(70km) distance. Tie kilometri kaut kā nelīmējas galvā, ja lieto ikdienišķo mērlenti. Mēs no mājām līdz Siguldai braucām 55 km un tas likās kā mūžība, bet te būs pielijušas takas, slidenas trepes, daudz augšā lejā, visu di...
Lasīt vairāk