Ceturtā diena. Starts nemainīgi 3:59. Šorīt secināju, ka neesmu vakarā atlicis savas skriešanas zeķes. Nevarēju tai rīta migliņā uz ātro atrast pareizās, tāpēc izvilku smukākās, tās ar Džokeri uz papēžiem. Pilnīgi nederīgas skriešanai, bet ņemot vērā, ka kāpņu treniņš, tad neiespringu, lai ir.
Degviela: 500ml ūdens un 45g ogļhidrāti uz 1:54h. Pēc treniņa brokastis, kā ierasts, nepārspīlētas, bet karaliskas.
Šorīt austiņās random podkāsts, kuru nespēju uztvert, tāpēc izslēdzu. To trepju nodarbi sajutu tādā kā citā līmenī. Sajūtas, ka nav vajadzīgs tas papildus troksnis ausīs, gribi vienkārši izbaudīt procesu un būt domās ar sevi. Šorīt tāds garīgs pacēlums. Labs garīgais, kā saka. Garīgs treniņš, lai cik skaļi tas arī neizklausītos. Šo trepjošanu, trepkāpšanu, trepēšanu, trepelēšanu jau sāku sajust kā rituālu, kā kaut ko svētku. Līdzīgi, kā tiem tur Indijā ir kalns. Ir kāda bēda vai problēma, vai varbūt tieši otrādi, viss ir labi, esi pateicīgs, uzkāp kalnā. Kāpjot daudz ko vari pārdomāt, izanalizēt, paskumt, papriecāties. Tad pavadi kalnā kādu brīdi. Stundu, dienu, varbūt vairākas, ja ir ko ēst un dzert, tad var pat nodzīvot gadus. Nokāpjot no kalna, esi jau pavisam cits cilvēks. Ķermenis, protams, tāds pats, lai gan drusku uztrenētāks, bet galva sakārtota.
Vēl pieķēru sevi pie domas, ka izbaudu tos mirkļus, kad pulkstenī redzi 666, 777, tad 888 augstuma metrus. Tad 1000. 1000 nav nekas īpašs, labāk 1007. Labprāt turpinātu līdz 1888, bet laikietilpīgs process, būtu jāceļas vēl pāris stundas agrāk..
Komentāri
Ierakstīt komentāru