Taliharja Vanakuri 2025 winter ultra.

Mana pēdējo gadu apsēstība ar skriešanu arī ziemā neļauj sēdēt uz vietas. Tā nu meklēju un sameklēju kādu lielisku izkustēšanās iespēju tepat netālu kaimiņos. Taliharja Vanakuri Winter ultra, pateicoties krāšņajiem aprakstiem, ko devuši mūsu pašu sportisti, mani jau vilināja vairākus gadus. Līdz šim nebiju gatavs ne fiziski, ne psiholoģiski, tāpēc atlika vien sapņot un gatavoties, lai šo lielisko pasākumu varētu izbaudīt visā krāšņumā, maksimāli samazinot riskus nosalt un palikt Igaunijas mežos uz mūžu. Pagājušais gads, aizvadīts pieklājīgā kustībā un bez traumām, deva pārliecību, ka pasākums ceļams, tāpēc jau rudenī piereģistrējos 101km distancei, izvēloties vidusceļu. (Šogad Taliharja Vanakuri ēdienkartē bija trīs distances - 55km, 101km un 125km īpaši tērētajiem.) Pēdējā apņemšanās - iemācīties to sacensību nosaukumu izrunāt un atcerēties no galvas. Ja to spēšu, tad tikšu galā arī ar distanci. Kā brīnums, pāris nedēļās ar uzdevumu tiku galā. Atpakaļceļa vairs nav!

  Kas tad īsti ir Taliharja Vanakuri un, ko tur  ziemā ēd?

Taliharja Vanakuri ir ziemas izturības sacensības, kur vienlaicīgi spēkus ļauj izmēģināt gan skrējējiem, gan riteņbraucējiem, gan slētotājiem. Starts visiem tiek dots vienlaicīgi, kas sacensības padara vēl izaicinošākas, jo piesnigušā un koku sagāztā mežā viegli neklājas ne riteņbraucējiem, ne slēpotājiem, ne skrējējiem. Ja ceļu posmos, lai arī ar kārtīgu sniega putru klātos, priekšrocība tomēr ir riteņbraucējiem un slēpotājiem, tad ieperoties meža un purva posmos, kur sniegs un ūdens līdz celim, skrējēji tomēr ņem virsroku. 

    Katru gadu uz šo pasākumu aizbrauc arī pa kādam latvietim, lietuvietim vai britam, taču pārsvarā dalībnieki runā skaidrā un nesaprotamā igauņu valodā. 

    Organizators neslēpj, ka sacensības ir grūtas. Reģistrējoties tiek prasīta iepriekšēja pieredze šādās vai līdzīgās ultra distancēs. Obligātajā ekipējuma sarakstā iekļautas tādas lietas, kā izolējošais paklājs, siltā jaka vai guļammaiss, viss nepieciešamais uguns iegūšanai mežā, vismaz 1.5 litri šķidruma un noteikts kaloriju daudzums pārtikas, uzlādēts telefons ar papildus bateriju. Kā kārtīgs čalis iemetu somā līdzi arī nazi, gadījumā, ja tiešām jākurina glābšanas ugunskurs, lai vieglāk sagatavot iekuramo. Attiecīgi  kādi +4kg soma, kas jāstiepj līdzi. Uz jautājumu vai ir iespēja satikt distancē lāčus, organizators atbild, ka maz ticams, ir taču ziema un lāči guļ saldā miegā. Vairāk būtu jāsatraucas par vilkiem. Nekas, man taču somā būs nazis, turklāt mēs mežā būsim vairāki simti, maz ticams, ka vilki būs spējīgi apēst mūs visus.

    Dzirdināšanas punkti trasē atzīmēti četri: 25 kilometrs - ūdens, 50 kilometrs (midcamps), kur sola arī siltu ēdienu, bet ne siltas telpas, jo.. (dalībnieki sākuši sūdzēties, ka pēdējos gados sacensības kļūstot TO SOFT), 75 kilometrs - ūdens, 90 kilometrs ūdens +Battery enerģijas dzērienu bāriņš būdiņā uz mola. 

    Kā deklarēja organizators, trase daļēji marķēta, tāpēc jāvadās galvenokārt pēc pulkstenī vai telefonā ielādētā GPX faila, vai pēc kartes. Jāatdzīst, ka ar manām orientēšanās spējām karte būtu noderējusi vienīgi iekuram. Ar to nelepojos, protams. Ir vēl ko mācīties un pie kā strādāt.  Papildus jautrībai trasē izvietoti arī četri kontrolpunkti ar medaljoniem, kurus savācot un apvienojot ar piekto, ko saņem pašā finišā, veidojas arī finišētāja medaļa. It kā sīkums, bet patīkami. Tas spēles piesitiens pilnīgi noteikti palīdzēja psiholoģiski. 

    Sacensību centrs, kas arī finišs, izvietots kempingā pie jūras, 35 minūšu braucienā no Hāpsalas uz Igaunijas ziemeļiem. Sacensību starts kaut kur pa vidu. Organizētājs sola uz startu aizvest. 

Naktsmītni paņemu Hāpsalā, ar domu, lai viegli no rīta nokļūt uz sacensību centru. Iepriekšājā vakarā, iebraucot Hāpsalā, esam patīkami pārsteigti. Te ir sniegs, daudz sniega! Tomēr būs winter ultra, par ko līdz pēdējam šaubījos, jo no Rīgas izbraucām pa dubļiem. Mazliet sirsniņa nodreb, saņemot nakts video ziņu no organizētāja, ka sniegputenis plosās un turpinās plosīties arī visu nākamo dienu. Satiksme uz ceļiem ir apgrūtināta, ieteikums nodrošināties ar pilnu bāku, smilšu maisu un lāpstu bagāžniekā. Nav izslēgts, ka sacensību starts var kavēties, jo autobusiem, kas nogādā dalībiekus uz startu nav iespēja iebraukt līdz sacensību centram. Pabrokastoju un laicīgi braucu. Igaunijā ceļu dienesti strādā labi, līdz sacensību centram nokļūstu veiksmīgi. Nezinu kā būs distancē, bet stāvvietā šodien esmu ieradies pirmais. Aizčāpoju līdz sacensību centram un izņemt savu dalībnieka paku, kas sastāv no pāris piemiņas uzlīmēm, ādas siksniņu ar karabīni, kas domāta medaljonu vākšanai, karti un dalībnieku numura. Interesanti, ka sacensību centrā nav ieslēgta elektrība, visi staigā ar pieres lukturīšiem. Tāda dīvaina noskaņa valda telpā. Knaģējot numuru pie somas, secinu, ka tas taisīts no ļoti švaka papīra. Astoņas piespraudes. Turēs? To mēs redzēsim pēc 101. kilometra. Vispār tāda sirreāla sajūta, it kā būtu iemests kādā filmā vai slepenā realitātes šovā, kur nezinot tevi kāds filmē un gaida kādu dīvainu reakciju. Tā sajūta pastiprinās pēc labierīcību apmeklējuma, kad secinu, ka arī ūdens tur nav. Nelauzu vairs galvu. Šodien būs jāizdzīvo, jātaupa enerģija, dodos un mašīnu un pārģērbjos kaujas drēbēs. Stāvvieta jau gandrīz piepildīta, arī citi dalībnieki saradušies, atgriežās realitātes sajūta. Mēģinot noskaidrot, kur jāgaida autobuss, kas mūs aizvedīs uz startu, saņemu atbildi, ka uz autobusu jāiet kājām ārā uz šosejas, aptuveni 1.5 kilometri. Varot jau doties. Es dodos. Pilnīīīgi viens aizčāpoju līdz šosejai, kur jau gaida pieci milzīgi autobusi un fūre, kas laikam domāta riteņu un slēpju transportēšanai. Citu dalībnieku vēl nav. Šoferi bariņā sastājuši pļāpā. Uz jautājumu vai šie autobusi ved uz 101 kilometru startu, smejoties atbild - Ko? 101 kilometru, diez vai! Saprotu, ka viņi nav tēmā, sazvanu organizatoru, kurš apstiprina, ka var kāpt jebkurā autobusā, visi paredzēti mums. Ātri vien sarodās pārējie dalībnieki, čalojot pilnīgi nesaprotamā igauņu valodā, bet visi smaidīgi un priecīgi, visi zin, uz ko parakstījušies, visi zin, ka līdz lielajam piedzīvojumam palikusi vēl nepilna stunda. Gaisā jūtama tāda pozitīva spriedzīte.

    Startā ierodamies 10:30. Palikušas 30 minūtes. Te ir baznīca. Blakus baznīcai ir arī kapiņi. Tā ir laba zīme. Kas tas par long run bez baznīcas un kapiem? Domās pie sevis uzmetu iedomātus trīs krustus. Miers, pilnīgs miers. Līst lietus. Laiku līdz startam pavadu pieturā zem jumtiņa, kur saspiedušies vēl vairāki desmiti dalībnieku. Negribas atdzist, bet neredzu arī baigo jēgu, lai pirms tik gara skrējiena speciāli sildītos, zinot to, ka pirmie astoņi kilometri būs pa ceļu. Stāvot nopētu dalībnieku ekipējumu. Šaubu nav, viņi zin, uz ko ir parakstījušies. Dažas mugursomas izmērs gan liek šaubīties vai tiešām tik mazā ir iespējams salikt visu obligāto? Nu, bet.. katrs pats atbildam par savu karmu.

10:59. Pēc intonācijas saprotu, ka sākas atskaite no desmit igauņu valotā un tad jau starts! Bez šāviena. Vismaz visi dzīvi, beidzot sākam kustēties.

    Pirmie astoņi kilometri ved pa ceļu. Iespējams pa grants, bet iespējams pa asfaltētu. Šodien tas ir vienkārši sniega putras ceļš. Riteņbraucēji un slēpotāji ātri palido garām. Cenšos turēties sev komfortablā inensitātē, lai pamazām iesiltu un būtu gatavs meža piedzīvojumiem. Plāns vienkāršs nezaudēt kustību, lai vai kas. Ir ziema, lai arī gaisa temperatūra ap nulli un līst lietus, tomēr stiprais vējš dzesē ātri. Sajūtas lieliskas. Kā jau katra garā treniņa laikā. Vēderā skudriņas, šodien tādi būs trīs. Igaunīši, sadalījušie pa grupiņām, skrienot pļāpā savā pilnīgi nesaprotamajā igauņu valodā. Ir arī individuālisti kā es, kas kustās iegrimuši savās domās. Sajūta kā tādā tere Strinubukā. Kādā devītajā kilometrā trase aiziet mežā un sākas īstā Winter ultra, riteņbraucēji pa lielo sniegu pārvietojas ļoti lēnu, veidojas milzīgas rindas, kuras, ja vien nav vēlme pārvietoties lēnāk par iešanu, ir jāapskrien pa kupenām. Sniegs vietām mēreni līdz celītim, vietām, kur apakšā ūdens, vēl dziļāk. Klumburējam kā mākam, visi vēl svaigi un smaidīgi, nedzirdu nevienu žēlojamies vai arī vienkārši nesaprotu igauņu mēli. Brīžiem, apskrienot riteņbraucējus, kuri stīvē savus zirgus pa dziļajām kupenām, mazliet paliek viņu žēl. Bet ieskatoties viņiem acīs redzu, ka tās mirdz, viņi visi zin par ko ir samaksājuši. Pagājusi tikai pirmā stunda, kad, brienot pa sniegu, kāja līdz celim iektīt kādā zaru čupā un iesprūst. Sākumā liekas, ka te ballīte arī beigsies, taču saņemu palīdzīgu roku no kāda cita skrējēja un veiksmīgi tieku izvilkts ārā. Uz mirkli ir šaubas vai kas nav traumēts, taču ceļš tālāk ved pa purvainu vietu, kājas kārtīgi tiek samērcētas un atvēsinātas, nobrāzuma sāpes norimst. Tā, organizētāju brīdinājums par ūdeņaino posmu 14.-16. kilometrā, kur atļauts pat novirzīties 100 metrus no maršruta vēl būs priekšā, šī ir tikai tāda iesildīšanās. Tā arī ir, 14.kilometrs sākas pa kārtīgu purvu, slēpotāji un riteņbraucēji paliek aiz muguras un kādu brīdi saprotu, ka esmu līderu bariņā, jo pirmie igauņu čaļi, jautri jokodami un pļāpādami, iebrien pilnīgi svaigu šīs dienas trasi. Burtiski iebrien, jo laužamies cauri purva posmam, pārplūdusī piekrastē, kas pilns ar blīviem krūmiem un sagāztiem kokiem. Nevaru izskaidrot, bet šajā kompānijā jūtos lieliski, pirmo reizi šodien tāda kā dejavū sajūta - es te jau esmu bijis! Pa ceļam arī pirmais kontrolpunkts ar medaljonu, izvietots ķieģeļu būdiņā jūras krastā. Medaljonu piekarinu sev pie siksnas. Silti. Man līdzi paņemts diktafons USB flasha lielumā, kurā katru stundu esmu nolēmis ierunāt piedzīvoto. Pirmajā un otrajā stundā, mēģinot jokot, kaut ko muldu par speķmaizīšu un griķu ēšanu un kefīra uzdzeršanu trasē, lai gan no pārtikas man šodien līdzi tikai ogļhidrātu želejas, turklat ne visas, kas plānotas, jo,  tikai autobusā braucot pamanīju, ka 250ml želeju, ko biju iepildījis mīkstajā dzeršanas pudelē, ģērbjoties esmu atstājis mašīnā. Nav jēgas satraukties par to, ko vairs nevari mainīt, man vēl somā ir iekrauti arī marcipāna un Laimas Mika batoniņi, kā arī 0.5 litri siltas saldās tējas. Es varu kļūdīties, bet laikam ap 25. kilometru ir kontrolpunkts ar ūdeni, kurā kā bonusu mums ielej glāzē arī siltu ķīseli. Iespējams dzērveņu. Garšīgs. Organizētājs bija minējis, ka, lai īpaši nesaceras, nekādi dižie kārumi dzeršanas punktos speciāli nebūs, bet, ja gadās, tad tas jāuztver kā dāvana. Paldies, noderēja. Tālāk mežs, mežs, mežs, mežs, piesnidzis mežs un stiprs vējš un putenis. Taču par spīti visam, kustamies. Tuvojoties distances pusei, visai ātri sāk krēslot, taču esmu nolēmis lukturi vēl ārā nevilkt, napstāšanās radīs lieku diskomfortu, tumsas posmam sagatavošos restorānzonā 50. kilometrā. Iesēžos astē pāris igaunīšiem un vienā ritmā slīdam uz priekšu. Čalis man priekšā skrien sarkanos šortos! #stayhard Krēslā pa gabalu izspļauts ĀbolJānis, bet tomēr nav.

Tikai tad, kad ieskrienu 50. kilometrā, apstājos, novelku somu, lai sapildītu ūdeni, saprotu, ka vējš ir stipri lielāks, nekā licies. Pildot ūdeni secinu, ka viena no 0.5l mīkstajām pudelēm ir plīsusi. Neveiksmīgi 5x skrūvējot to vaļā un ciet esmu aplējies ar ūdeni, rokas tai putenī atdziest ļoti ātri. Palieku diezgan tizls. Sameklēju rezerves pudeli, ko par laimi biju paņēmis līdzi. Tas mācoties no citu kļūdām. Uzvelku rezerves cimdus divus pārus, palūdzu siltu tēju un ēdienu. Šodien ēdienkartē pasta ar sagraizītām desiņām un skābētiem gurķīšiem. Galdu nav. Rokās noturēt visu grūti tēju nolieku sniegā. Atdziest pāris minūtēs. Arī siltais ēdiens mirklī pārtop par aukstajiem salātiem, bet ēdu, jo apetīte ir laba. Ēdu un ceru, ka vēders šovakar mani nepievils, jo pēc nolikuma nokārtoties vajadzētu noejot no trases. Tajā dziļajā sniegā? Es rēķinu, ja man tur jānotupjas, tad pakaļa ir dziļi sniegā un ar tik atsalušiem pirkstiem diez vai es esmu spējīgs izpakot dupšpapīru, kurš smalki iepakots narkotiku maisiņā.  Pūš lopā un ir auksti. Ir iekurti divi ugunskuri, taču stāvot vēja pusē, jēgas no ugunskura nav vispār, otrā pusē tu stāvi dūmos un vienkārši sadedz. Esmu paēdis pastu. Uzinstalēju galvā lukturi un atceros par neuzņemtajiem elektrolītiem. Sakoncentrēju visas savas maņas un ar saviem tizlajiem pirstiem sameklēju visu vajadzīgo. Es te nedrīkstu ilgāk uzturēties, ar acīm neatrodu nevienu, ar kuru distanci varētu turpināt kopā, dodos tālāk viens. Pulkstenis nopīkst, ka šo kilometru esmu veicis 34 minūtēs. Daudz. Daudz par daudz. Pieredzes trūkums! Pirmais kilometrs ved pa ceļu un atkal ierauj purvā, piesmeļot kājas un atgriežot mani realitātē. Interesanti, bet rokas sāk sasilt. Skriet tumsā, izrādās ir stipri ērtāk. Dienā sniega baltums deva pa acīm un vispār nevarēja saprast kur kāju likt, luktura gaismā viss ir redzamāks, turklāt šo trases daļu jau ieminuši īsās distances dalībnieki, var pat apgalvot, ka te ir tīri skrienamas takas. Putina, taču putenis nav tik liels, lai aizpūstu priekšgājēju iemītās pēdas. Pret šo svešo mežu gan izjūtu bijību, tadēļ rūpīgi sekoju līdzi maršrutam arī pulkstenī. Es precīzi vairs neatceros kuros kilometros bija otrais un trešais medaljons. Tas vairs nav svarīgi. 75. kilometra dzirdināšanas punktā arī ir iekurts ugunskurs. Tur ir arī galdi ar izēstiem traukiem. Sākumā, ieskrienot šai zonā, atkal atnāk tāda dežavū sajūta. Liekas, ka esmu te jau bijis. Tāda sajūta, kā pēc kārtīga nakts blieziena, kad no rīta pamosties teltī, izlien ārā un ieraugi nenovāktus galdus ar pusizēstiem rosola šķīvjiem. Es pastāvu pāris minūtes pie ūdens kannām rēķinot kaut kādus vienādojumus vai līdz 90. kilometram man šķidruma pietiks. Es no starta vēl līdzi stiepju termosu ar 0.5 saldas tējas + man ir ūdens, nevajag stiept vairāk lieku svaru. Nogurums dara savu. Es šai punktā lieki zaudēju kādas divas minūtes! Tālāk kustoties secinu, ka esmu pazaudējis savu dūrainīti, skrienu kādus 300 metrus atpakaļ. Tad apmaldos trīs priedēs un bliežu apkaļceļā. Paldies kādam igauņu pārītim, kuri laipni atsauc atpakaļ. 

Jūtu, ka šobrīd mentālais nogurums ir lielāks par fizisko, tāpēc tik paviršas kļūdas. Palicis noskriet vēl divdesmit vienu kilometru. Pusmaratons, kurš tad to nevar - sevi uzmundrinu. Turklāt 90. kilometrā solīts namiņš pilns ar Battery enerģijas dzērieniem. Ir uz ko tiekties. Nav jēgas nogurt! Gan jau, ka zinātnieki vairāk zin stāstīt, kas notiem mūsu smadzenēs, kad esam pavadījuši skrienot jau deviņas stundas. Šodien man tas diži neinteresē, taka izved jūrmalā, ir spēcīgs vējš un putenis, takas vairs nav, es lasu maršrutu pulkstenī, tas iet gar pašu jūras malu. Vējš pūš mugurā, nav grūtuma, nav aukstuma, ir tikai kustība un priekšu un laime un miers. Nez, vai to sauc par skrējēju eiforiju? Nav būtiski, es esmu vējš, es esmu ūdens un sniegs, varbūt, ka manis nemaz nav, tāpēc nav arī kam nogurt. 

Pēdējie divi kilometri līdz Battery namiņam arī ved pa pludmali, bet šoreiz vējš ir tieši sejā un putenis sastāv nevis no sniega, bet no asām ledus adatiņām. Tie energy drinki ir jānopelna!

Kad ierodos pēdējā kontrolpunktā, būdiņā uz mola, kas piekrauta ar Battery dzērieniem, tur priekšā jau atpūšas bariņš ar īsās distances dalībniekiem, kuri, spriežot pēc milzīgajām somām, iet pārgājienā.

Atkorķēju batteriju un kāru muti visu bundžu ieleju sevī iekšā. Inde, kā es stāstu bērniem, kas principā tāda arī ir, šoreiz noder godam. Ātrais enerģijas kredīts šajā gadījumā ir pamatots. Otru bundžu iegāžu dzeršanas pudelē ūdens vietā. Te vairs nav ko rēķināt, palikuši pēdējie desmit kilometri, parasts ikdienas treniņš, ko var noskriet jebkurš. Jāsavāc vēl pēdējais medaljons trasē, kurš atrodas mola galā, kādus 100 metrus no namiņa. Ir redzēti tādi video no arktikas, kad atrauj durvis un tur vējš tāds ka nes tankus pa gaisu. Te ir līdzīgi, bet kaut kā veiksmīgi aiztuntulēju līdz mola galam, jūrā neiepūsts. Laimīgs piekaru ceturto medaljonu jostai. Ceļš līdz finišam kā pasaka. Cietas blīva sniega takas un pēc lielā pūtiena, ieskrienot mežā, liekas, ka esi Dieva ausī.

Finišs šoreiz bez liekām emocijām. Organizētājs uztaisīja kvalitatīvu miglas finiša bildi un iedeva piekto medaljonu, kas noslēdza apli un izveidoja finišētāja medaļu, kā arī izniedza diplomu, kas pašam jāaizpilda. Vislielākais prieks, protams, par to, ka nenācās trasē vilkt ārā uguns iekuramos instrumentus, kā arī netika izmantotas sarkanās apakšbikses. Kā smējās radinieki, kuras domātas, lai pavasarī vieglāk atrast manu daļēji sadalījušos līķi. Sacensības godam, katram iesaku. Drusk gan pagatavojoties, protams. Kā teica Egons(mans treneris) - redzi, visa tā daiļrade treniņu procesā ar skriešanām pa nakti, pa krusu, pa puteni, pa dubļiem, ūdeni, salu un krūmiem, ar pilnu kuņģi, uzreiz pēc ēšanas, mums atmaksājās ar uzviju! Rezultāti? Adekvāti. Nav vēl zināmi. Kā teica organizators - te jau vispār maz kam rūp rezultāti! Pareizi jau ir, esi ticis dzīvs ārā no meža, tas arī ir labs rezultāts!

#kustībairbrīvībaunsviedriirsvētība #navjēgasnogurt