Vilkaču maratona pēcgarša.

Līdz Siguldas Kalnu Maratonam (SKM) palikusi viena nedēļa, bet Vilkaču maratona atskaite vēl nav tapusi. Ja skriešanas paradumi ir nostiprinājušies un ar to man vairs problēmu nav, tad rakstīšana pieklibo. Skrienot par to esmu domājis. Te var vilkt paralēles. Tāpat kā skriešanā, arī rakstīšanā jāveido sava bāze, kas pārsvarā sastāvēs no vienkāršām piezīmēm un parastiem ikdienas pārspriedumiem. Rezultāts nebūs redzams ne mēnešu, ne, iespējams, pat gadu garumā, bet jāturpina rakstīt regulāri, tad tas rakstīšanas un domu izteikšanas muskulis attīstīsies un agrāk vai vēlāk iespējams, ka izsprāgs arī šis tas labs.

Par Vilkaču maratonu 2024.

Es beidzot aptvēru, kāpēc esmu noskrējis jau piecus, bet skrējiena aprakstu esmu uzrakstījis tieši nevienu. Pēcsacensību emocijas vienmēr bijušas tik spēcīgas, radot nopietnu iemeslu šaubām par to, ka būšu spējīgs piedzīvoto ietērpt vārdos. Tas būtu kā palūgt uzzīmēt laimi vai no plastilīna salipināt pateicību, kokā izgrebt bailes, vai mūzikā parādīt prieku. Tam vajadzīga prasme. Šobrīd man tādu nav. Un tomēr.. mēģināšu.

Kā jau esmu rakstījis iepriekš, Vilkaču maratons, ar saviem trīspadsmit maģiskajiem apļiem un pietiekami skarbo kontrollaiku, man kalpoja kā pirmais lielais mērķis laikā, kad sāku iepazīt taku skriešanu. Aptuveni divi gadi gatavošanās, kā man toreiz šķita, reguāros treniņos, ļāva finišēt manu pirmo Vilkaci kontrollaikā zem 7 stundām. Pagājuši jau pieci gadi, bet atceros kā vakar to mirkli, kad desmitajā aplī, skrienot taisnē pa Āžu kalna muguru, vienlaicīgi abos kāju ikros iezvanīja krampis. Trasē jau bija iezagusies krēsla, bet manu acu priekšā pavērās gaismas kupols, kura centrā stāvēja Jēzus ar strāvas akumulatoru rokās. Līdz šim par krampjiem biju dzirdējis tikai pasakās, neticēju, ka tas var notikt, kur nu vēl ar mani. Pieredzējušākie skrējēji tikai pasmaidīja un iepazīstināja ar arbūzu. Jā, pirmo reizi mūžā ēdu arbūzu (ar sāli). Šis gadījums lika dziļāk iebraukt elektrolītu un sporta uztura tēmā gatavojoties jau nākamo gadu sacensībām ne tikai šajā trasē.

Kas tad īsti notika šogad? Nupat ienāca prātā fima Tauriņa efekts.  Nav jau tā, ka spējam atgriezties pagātnē, lai ko izmainītu, bet tās sajūtas, izkāpjot no mašīnas un dodoties uz starta vietu jau piekto gadu pēc kārtas, ir tādas dīvainas. Tā pati atmosfēra, vairums cilvēku tie paši, kas  katru gadu. Tā pati čalošana sacensību centrā, liekas, speciāli mazliet pieklusināta, izjūtot šīs svētā meža klātbūtni. Nummura saņemšana.  Labierīcību ievērtēšana. Laikam pasaulē šikākā tualete, kas izvietota ar skatu uz mežonīgu purva dīķiti, kur varžu koris bliež populārākos gabalus uz pašu skaļāko. Aukstā duša. Tieši augstā duša, nevis aukstais aliņš vai ugunskurā gatavotais plovs, bija tā, kas pēdējos trīs apļus ļāva uzturēt dzirksteli un saņemt sevi rokās.  Nostāšanās uz starta līnijas un brīdis pirms taures, kad laiks apstājas. Šis ir tas mirklis, kad saproti, tev ir dotas 7 stundas un tikai tavā varā ir tas, kā tās izmantot. Ak, jā par tauriņa efektu - katru gadu ir tā dežavū sajūta, stāvot startā, tu esi te jau bijis un tu zini, kas tālāk būs, taču šogad vari pamainīt skriešanas stratēģiju un iegūt pavisam citu rezultātu kā citu gadu.

    Šogad nekas nav mainījies, pirmos četrus apļus jūtos viegli un ir tā sajūta, ka tā vari turpināt mūžīgi. Ar prātu jau it kā taupies, jo zini, kas būs tālāk. Ar to taupīšanos jau viss ir nosacīti -  vairāk taupīsies, ilgāk nāksies pavadīt laiku trasē. Šim gadam esmu sagatavojies tiešām sacensties, tāpēc nolīgu meitu suportam, plānā starpfinišā nestāties, ko veiksmīgi arī izdodas realizēt. Annija atstrādāja kā pēc pulksteņa un viņai pienākas puse no Vilkaču piespraudes. Sīkums, bet ietaupītā sekunde pa sekundei trīspadsmit apļu garumā, ievērojami uzlaboja manu iepriekšējā gada veikumu, kas ļāva arī uzvarēt! Uzvarēt sevi, protams, jo tieši tāpēc jau braucam šeit gadu no gada, lai atkal no jauna patestētu savu spēku, savu gribu, savu spītu, reizi pa reizei ieslēdzot sevī dziļi sēdošo psihopātu. Trase sausa, tīra, nekādas atrunas sliktam rezultātam nelīdzēs, jūtos labi un baudu. Baudu katru kāpumu un katru noskrējienu, pat pēdējos, kad Krampju kalnā ikros iezvana krampju vēstneši, un stāvajos noskrējienos tuntulēju lejā kā robots. Baudu katru pārmīto vārdu trasē ar skrējējiem, šodien visi esam uz viena viļņa, visi idioti, kas samaksājuši naudu, lai uz septiņām stundām ieslēgtu sevi trīspadsmit vella apļos. Baudu katru līdzjutēju uzmundrinājumu, kuri visā trases garumā vēro šo dīvaino izrādi. Šogad līdzjutēju bariņš īpaši kupls, kas priecē. Baudu cik labi garšo ūdens, enerģijas želejas un sāls. Baudu katru koka sakni, kas pēdējos apļos pamanās pārvērsties čūskās. Baudu to brīdi, kad pēc trīspadsmitā apļa tev parāda dēli Vairs nav jāskrien,  liek uzkāpt uz koka kluča un piesprauž pie krekla mazu, bet stilīgu nozīmīti, kas visu gadu tev atgādinās, ka jāceļās paskriet, kad varētu vēl no rīta pasnaust, jāpavingro, kad varētu iestrēbt aliņu, ka jāuztaisa kāds lieks kalnu atkārtojums pēc jau uztaisītiem desmit, lai tad, kad nākošgad nostāsies Vilkaču maratona startā, tu varētu uzvarēt. Sevi, protams. 

Tiešām tik daudz baudu, ka nav brīnums, ka esam kļuvuši atkarīgi un par to maksājam pat naudu..

    Ko esmu piedzīvojis un iemācījies gatavojoties un startējot Vilkaču matatonā?

Galvenā atziņa - viss ir galvā. Par to šaubu nav, bet.. ja tu savu ķermeni neesi pienācīgi sagatavojis tam, ko tava galva patiesi ir spējīga atslēgt, tad var sanākt lieli sūdi. Kā panākt labu līdzsvaru? Šaubos vai ir universāla recepte. Nedomāju arī, ka tāda būtu vajadzīga, citādi jau zustu tas izzināšanas un meklēšanas prieks. Finišēt un finišēt labi, protams, ir labi, taču patiesa nozīme ir vien ceļam, kas tiek iets, lai realizētu finišu. Ja zūd paša ceļa prieks, tad finišs ir mazsvarīgs. Tiekamie SKM takās. Cerams, ka finišējot. Finišējot stipram, bez traumām un vienā gabalā, lai turpinātu kustēties un baudīt takas, jo kustība ir brīvība, sviedri ir svētība..