Uz aizskrējušo nedēļu atskatoties.

 Pirmdiena iesākās ar patīkamu spriedzīti kājās. Jūti, ka beidzot esi veicis kādu derīgu treniņu. Svētdienas trepštelle strādā, efekts ir. Mazliet māc šaubas vai  pieteiktais slodzes tests uz krejceliņa, uz kuru esmu pierakstījies trešdienas pusdienas laikā, nesačakarēs sesdienas Stirnubuka Zaķa sniegumu. Ziņkāre ir lielāka nekā veselais saprāts. Ko es varu zaudēt? Trešdiena pienāk ātri. Ierodos LSPA sporta pētniecības laboratorijā kā zaļš gurķītis. Mammīt, es tikai 1x dzīvē esmu stāvējis uz skrejceliņa. Pie čoma mājās. Tam skrejceliņam nebija slīpuma opcija. Man tajos gados īsti nebija izprotams termins "skriet", es toreiz pat mazliet iesmīnēju par skrejceļu dzīvoklī. Ko es te daru? Baudu dzīvi. Nepamēģināsi, neuzzināsi. Līva pēta miega trūkuma ietekmi uz skriešanu kalnā. Man vienmēr patikuši tie miega/bezmiega jautājumi un te vēl skriešana bonusā, pat skriešana kalnā, es esmu bezspēcīgs, es esmu gatavs kāpt uz skrejceliņa!

Laboratoriju atrodu veiksmīgi. Pagrabā. Tāds interesants pirmais iespaids ieejot šajās telpās, cilvēki krāmējas katrs savā nodabā, kāds kaut ko mēra, kāds vēro monitorus, tāds miers, kaut kas starp baznīcu un pirmo nodaļu no seriāla Nikita, ja vēl kāds atcerās. Skatos, zālē ir arī skrejceliņš. Skrejceļš, es teiktu, vesela skrejšoseja pēc izmēra! Īsa instruktāža, kādas zīmes rādīt skrējiena laikā un kuras pogas spiest, gadījumā, ja sanāk pievemt masku,  pēc kura seko 10 minūšu iesildīšanās pastaiga uz mazāka skrejceliņa, pēc tam maskas piemērīšana - laborants piespiež masku pie deguna, - Paelpot vari? 

-Nevaru!

-Tad viss kārtībā! Liekam uz lielā skrejceļa!

Sākam slīpumā ar iešanu un katras trīs minūtes tiek pacelts gan slīpums, gan temps. Gaitā man tiek skaidroti monitoros redzamie cipari un līknes, bet vienīgais par ko esmu spējīgs domāt, lai nenorautu vadus un nesalauztu aparatūru. Skrienās labi. Sākumā. Maskā elpot, protams, nav īpaši komfortabli, bet es elpoju. Citādi jau nebūs datu, ko analizēt. Skat, jau ielidojam anairobajā. Hmm, pēc brīža tiekam ārā, bet brīdis ir īss, turpinu cīnīties, aug kāpums aug temps un pierīte sviedros, elpiņa saraustītāka, cīnamies, 1,5 minūtes līdz nākamajam līmenim. -Celsim?

-Like! Jā! Turos!-, rādu ar īkšķi.

Vēl pusminūte.

-Celsim?

-Jā!

Vēl pusminūte.

-Celsim?

-Nē, paldies. Pirmajai reizei laikam pietiks. Stop! nepilnas 15 minūtes laikam izdevās atstrādāt.

Desmit minūtes atsildamies staigājot, sirsniņa atjaunojas labi. Lieliska pieredze. Gribu vēl! Pēc pāris nedēļām būs, šoreiz tikai ar četrām gulētām stundām, nevis astoņām, kā šoreiz. Zinātne prasa upurus. Dosim.

Ceturdienas vakarā uztaisu tādu vieglu atjaunojošo skrējienu ar dažiem paātrinājumiem. Nu prieks dzīvot un prieks būt, es esmu sava mūža labākajā formā, sesdien nevar noiet greizi. Atsildoties pamanos samīļot asfaltu un izrauju savā mīļajā INOV8 cimdiņā kārtīgu robu, arī delna nepaliek bez cauruma. Grūti mācībās viegli kaujā un, nudien, sestdien viss iet kā pa diedziņu un pirmo reizi sanāk ieskriet Zaķa trīsdesmitniekā. Skaidrs, ka sklandrauši ne visu zaķus iekārdina un uz Alsungu stabili nav atbraukusi kaudze ar ātrajiem, taču pēc sajūtām varu godīgi apgalvot, ka esmu izskrējis savu līdz šim ātrāko Zaķi. Papētot rezultātus, saproti, ka esi iepinies tādā kompānijā, no kuras mierīgi vari izlidot, ja neapdomīgi izvēlies brokastis vai pat vakariņas, neizgulies pirms starta, pavirši iesildies vai trasē dodies ar nepilnīgu inventāru, jo tuvākie  konkurenti ir vien pāris sekunžu uz kilometra attālumā. Spēlē spriedzīte pieaug un tāpēc jau to spēlējam. Kopumā lieliska nedēļas nogale takās, jo.. kustība ir brīvība, sviedri ir svētība.