Kad ieslēdz iekšējo psihopātu jeb kā Rīgā savākt vertikālo kilometru.

 Kur Rīgā savākt 1000 augstuma metrus? Jebkur. Jebkur, kur ir trepes. Vakar ieslēdzu savu iekšējo psihopātu un 2 stundas atstrādāju un Daugmales stacijas dzelzceļa pārvada trepēm. Apmēram 110 reizes augšā, lejā un 1000 augstuma metri kabatā. Protams, var jautāt, kāds ieguvums no tik vienmuļa un šķietami garlaicīga treniņa? Šodien mani kāju ikri vienbalsīgi kliedz, ka ieguvums esot. Patika. Es neiebilstu. Sliktākā gadījumā uztrenēju uzmanības noturēšanu, jo gan kāpjot pa kāpnēm, gan skrienot lejā,uz noguruma fona, sāka parādīties dažādas aizķeršanās un izklupieni. Par garlaicību runājot, treniņš ir tieši tik garlaicīgs, cik garlaicīgs esi tu pats. Pēc pirmajiem 10 kāpieniem izdomāju izskriet īsu sprintiņu. Patika, turpināju tādā pašā garā pēc katriem nākošajiem desmit. Pirmos desmit gan augšā, gan lejā kāpu uz katra pakāpiena, pēc tam sāku miksēt - gan kāpjot katru otro pakāpienu, gan katru trešo, gan reizēm strādājot noteiktā rakstā - viens, viens, ar kreiso kāju divi, viens viens, ar labo kāju divi, sākumā jūk un kājas ķeras. Koncentrējies, sāk sanākt, sāk patikt. Mainot kāpšanas veidus, liekas, ka enerģija ietaupās, sāk palikt vieglāk. Varbūt tas ir apmāns? Varbūt esmu vienkārši iesilis, pulsiņš stipri augstāks. Pielieku trīs pilnus pietupienua katra noskrējiena galā. Esmu gandrīz pusceļā, kad mani uz trepēm aptur kāds onkulis, kurš prātīgi kāpj lejā. 

-Sporto?

-Sportoju.

-Es arī jaunībā sportoju un tad..- rāda uz saviem ceļiem.

-Man jau vairs nav jaunība, - bilstu, - piektais gadu desmits.

-Man astoņdesmit divi, - noteic onkulis,- daudz Kaukāzā nostaigāts pa kalniem.

Dod Dievs man astoņdesmit divos gados vēl tik ņipri kāpt pa kāpnēm, kā šim vīram, kas aiziet stipri stabilā solī!

Turpinu kustēties. Nopīkst 777 augstuma metri. Varētu taču beigt pie tik smuka cipara! Bet nē, vajag 1000. Kāpēc? Tāpēc, ka mums patīk izdomāt dažādus stāstus un pasakas, tad noticēt tiem un sākt tajos dzīvot. Zini, tas ir kā garšvielas ēdienam. Var jau, protams, ēst vienkārši vārītus makaronus ar tomātu mērci, bet cita lieta, kad to visu apber ar vidusjūras garšvielām un apslaci ar olīveļļu, uzreiz daudz gardāk.

Cilvēki šodien nāk un iet, un rāpjas augšā, lejā pa kāpnēm. Jauni, veci, līki un taisni, reizēm knapi kust, izskatās, ka ielējuši sevī nepareizo degvielu. Ir brīži, kad sajūtos mazliet neērti, mazliet tāds kā vainīgs par to, ka kāpju pa kāpnēm jau n-to reizi bez piepūles. Tad mazliet piebremzēju un pagaidu, lai cilvēki mierīgi uzkāpj un aiziet. Tā jau pietiek aizdomu pilno skatienu. Katram savs ceļš ejams.

Kāds garāmejošs jaunietis vai vīrietis, pēc skata romu tautas pārstāvis, bet varbūt kazaks, aptur mani uz prasa vai drīkst uzdot jautājumu. - Drīkst, protams, - atbildu, vienlaicīgi pārbaudot vai telefons ir droši noglabāts kabatā un sagatavojos potenciālajam hipnotizēšanas mēģinājumam vai naudas izmānīšanas shēmām. Čalis izvelk savu telefonu un atver Gmailu. -Tā, - pie sevis nodomāju,- mans attālais radinieks mani ir atradis dzīvē un beidzot piedāvās manis mantotos miljonus! Tomēr nē.. E-pasts no Rimi maratona. Interesents vēlas noskaidrot vai dalība ir par maksu un vai uzvarētājam tiks naudas balva? Abus jautājumus apstiprinu, taču neko vairāk pastāstīt nevaru, šosejas skrējieni man ir melna bilde, beigās tik piebilstu, ka pasākums tomēr starptautisks, nāksies skriet kopā ar ļoooti ātriem āfrikāņiem. Lai veicas!

Es esmu ticis līdz 1000 augstuma metriem. To arī jūtu kājās. Tāds patīkams spriegums. Mugura slapja, piere slapja, viss slapjš. Īsti nevar saprast vai esmu nosvīdis vai tāpēc, ka līst lietus.

Veikti 10 kilometri. Man vēl 10 km pietrūkst, lai nedēļu nobeigtu ar 100. Kāpēc? Tāpēc, ka tā ir kārtējā izdomātā pasaciņa, kurai esmu noticējis. Neskriet nedrīkst, esmu šīs pasakas galvenais varonis. Gaitā ar sevi vienojos par 5 km temo + 5 km atsildīšanās. Pirms tempo vēl pēdējo lejā un augšā pa kāpnēm. Pretīm kāpj pārītis. Puisis pie rokas tur meiteni ar krīta baltu seju. Nav labi ar veselību, nodomāju. Vēlāk, skrienot viņiem garām pārvada vidū, manu, ka dāma pārkārusies tilta malai, vemj virsū dzelzceļa sliedēm. Tur viss ir slikti. Mani vienlaicīgi pārņem gan žēlums, gan pārlaimīga sajūta. Es, diemžēl, esmu bijis  meitenes vietā (gan ne uz tilta), varbūt tāpēc spēju vēl vairāk izbaudīt un novērtēt kustības brīvību. Man vēl ir stunda, lai izskrietu savu 5km tempo, ko iespējams uz šīm emocijām pārforsēju un noskrēju vairāk sacensību intensitātē, un atsildīšanās 5km, lai mierīgi iesāktu šo svēto svētdienu.

Šodien atjaunošanās skrējiens tiešām attaisnoja savu nosaukumu. Kustība ir brīvība..