Stirnubuka 11.sezona atklāta Saulkrastos jeb Lūša transformācija par Zaķi.

 Mežā, protams, zvēri ir dažādi. Stirnubuka taku skrējienu seriālā figurē seši. 

1.Susurs, kuru esmu skrējis vairākkārt izceļas ar savu distances īsumu, uzdrošinos teikt, ka susuru iespējams veikt jebkuram, pat visslinkākajam, jo tas paredzēts pavisam mazajiem taku skrējējiem. Es Susura distanci esmu veicis vairākkārt, pavadot savas jaunās atvases trasē, kad meitas tiko sāka iepazīt takas. Distancei nav ne vainas, to varētu raksturot kā ultra ātru un ultra īsu, parasti +/- viens kilometrs, gluži kā šotiņš - čiks un medaļa kaklā. Forši.

2.Vāvere ir vienīgā distance, ko ne reizi neesmu skrējis. Kāpēc? Atbilde laikam ir meklējama manos aizspriedumos. Liekas, jau iepriekš rakstīju par pašu pirmo reģistrāciju Stirnubukam. Lai arī toreiz mana fiziskā kondīcija bija piemērota tieši Vāveres distancei, tomēr izvelējos Zaķi, jo Vāvere tomēr saistās ar daiļo dzimumu. Nudien, tā vairs neuzskatu. Pats galvenais  ir nostāties uz starta līnijas un ieskriet mežā. Tā kā neesmu skrējis, nekomentēšu. Vāveres ir ļoti jauki radījumi, ja vien neiecērt zobus tavos pirkstos, pie tā arī palikšu.

3.Zaķis, kā zināms, spēj uzskriet ātri, ar to arī izceļas šī distance. Zaķi nepīpē un dzeršanas punktos ūdeni nepapildina, zaķu tahometra bultiņa gandrīz visu distances laiku atrodas sarkanajā, protams, ja runājam par tiem, kas sacenšas. Zaķa distanci nācies skriet sešpadsmit reizes. Slikts tas zaķis, kurš nesapņo kļūt par Stirnubuku vai Lūsi, vai Vilku, lielākā daļa ar laiku par tādiem arī kļūst.

4.Stirnubuks jau laikam ir šī seriāla klasika, distance, kura mani visvairāk baida, jo jāskrien tik pat ātri kā Zaķī tikai stipri vairāk. Esmu dzirdējis arī citādu viedokli, ka Buks, principā, ir tas pats Lūsis, tikai īsāks, attiecīgi veicams vieglāk. Te katram savs, nestrīdēšos. Viens buks manā kontā. Toreiz skrēju tāds pustraumēts, kas atstāja nelabas atmiņas. Bet Stirnubuks ir cēls meža kustonis, ikreiz, kad mežā sastop Stirnubukus, pārņem tāda apbrīna un pat skaudība par to vieglumu, ar kādu buki spējīgi pārvietoties.

5.Lūša distance komentārus neprasa. Skrējiens par visu naudu. Lūša distance pieprasa, lai brokastis būtu labi paēstas, kā arī šis tas graužams iemests līdzi somā.  Desmit lūši manā kontā. Mīlestība no pirmā skatiena.

6.Vilks principā ir ultra Lūsis. Vilks, liekas, tika radīts tiem Lūšiem, kuriem vienmēr par maz. Kroņa distance. Izaicinājums pat pašiem izturīgākajiem. Distance jauka, katru reizi Colu atklāju no jauna un vienmēr finišā izbaudu alus patieso garšu. Trīs neaizmirstami Vilki manā kontā, ar nepacietību gaidu ceturto.

Jauna sezona, jauni izaicinājumi. Šogad izvēlējos Zaķa un Vilka salikumu. Pirmais Zaķa posms kārtīgi iedeva pa pakaļu. Saulkrasti laikam tiešām neizceļas ar dižu reljefu, tādēļ arī Kalna Karaļa posms bija ar 0 augstuma metriem, lai gan ne mazāk prasīgs. Paprasīja veselu kilometru, lai tiktu atpakaļ saprotamā ritmā. Zaķis, ātrs pēc velna, cik nu to ātrumu vispār esmu spējīgs attīstīt un galvenais - noturēt! Centos. Kopumā jau uzskatu, ka sanāca. Ziema netika nogulēta uz dīvāna un, distancē maucot pa birsošajām smiltiņām, uzausa atmiņā ziemas ainiņas ar pieputinātām takām līdz potītēm vai celim, kad brien un jautā - kam tev, vecīt, tas vajadzīgs? Tās atbildes atnāca trasē. Vajag, to visu vajag, ja gribi kustēties puslīdz ar pārliecību. Uzdrošināšos teikt, ka šoreiz pārliecība bija. Pāris minūtes stabili no laika noņēma apziņa, ka nes komandas vārdu. Trailinity - takām nekad nebūs gala! Daudz darāmā vēl priekšā. Sezona sākusies, protams, sapņoju par Vilku, jo ..  kustība ir brīvība un sviedri ir svētība. 

Tiekamies Takās!