Sajūtas, sajūtas, sajūtas.

Vakar, garo treniņu skrienot, atkal pa brīdim prātā iešāvās labas domas, kā vienmēr, protams. Vispār jau galvā putra, bet, kad skrien, liekas, ka viss izkristalizējas, saliekās pa plauktiņiem un nonāc tādā kā harmonijā vai? Tad visu dienu ir tāds miers, šķietami visu varēsi aprakstīt, izanalizēt un tad.. parasti pārspīlē ar pārtikas uzņemšanu, laikam jau organisms mazliet noraustās no patērētās enerģijas un vēlas nodrošināties ar kādu lieku kaloriju, smadzenes, protams, šādā pārēšanās režīmā iebremzē, smadzenēm, lai darbotos optimāli, jābūt mazliet pusbadā. Tā nu atkal kārtējo reizi daudzas skrējiena laikā piedzīvotās lietiņas paliek neiegrāmatotas. Ja skriešanu pēdējā laikā izdevies noturēt daudz maz regulāros rāmjos, tad ar apņemšanos rakstīt par skriešanu iet bēdīgāk. Labā ziņa ir tā, ka es redzu, kā to labot. Skriešana šajā ziņā kalpo par labu paraugstundu. Vēl nesenā pagātnē, pāris gadus atpakaļ, cīnījos ar dažādiem dēmoniem, kuri kavēja iet ārā kustēties, vai tā būtu plika skriešana vai darbošanās uz stieņiem sporta laukumā kopā ar meitām. Stiprs motivators, protams, ir rūpes par bērnu un savu veselību un fizisko labklājību. Papildus motivāciju kalpo arī sacensības, vēlme pārspēt pagājušā gada sevi. Visam pāri - sajūtas. Pat nezinu vai man maz bijušas sliktas pēctreniņa sajūtas. Galvenais ir iziet un sākt darīt. Ar rakstīšanu, liekas, ir tāpat, galvenais ir apsēsties un sākt rakstīt, kaut vai murgus, gan jau ar laiku izsprāgs arī kas labs. Atceros, kad sāku mācīties spēlēt ģitāru, stabili kādus divus gadus tur skanēja briesmas un tad, reizi pa reizei ieskanējās arī kāds pareizs akords, labā roka iemācījās notrāpīt ritmu un lieta aizgāja.. Tā lielākā bailes ir par to, ka nesanāks. Bet patiesība ir tāda, ka sākumā nekad nesanāk. 

Par vakardienas treniņu īsumā - ceļā satikti divi lieli suņu pāri. Pirmie aprobežojās tikai ar riešanu un pakaļ skriešanu, otrie divi pagaršoja arī manas bikses, bet tā ļoti saudzīgi. Var jau būt, ka mūžīgi trāpu uz tiem jaukajiem suņukiem vai arī mistiskā veidā esmu iemācījies no viņiem nebaidīties. Varbūt strādā soļos pāriešana un sarunāšanās tehnika. Es parasti visus uzrunāju kā draudziņus, tas līdz šim vienmēr nostrādājis. Ticu labajam. Bija laiks, kad vazāju līdzi gāzes baloniņu, bet šobrīd esmu sapratis, ka realitātē, pret kustonīti, kurš tiešām man uzbruktu, es nemaz nebūtu spējīgs tik ātri to indi no kabatas izraut.