Spīganas nāves cilpa un citi prieki.

Svētdienas rīts. Pulkstenis ievibrējas uz rokas. Četri no rīta.  Es padodos. Vēlme doties padauzīties pa Vilkaču trasi ir lielāka, kā vēlme papamt gultā līdz deviņiem no rīta. Es šo fenomenu vēl līdz galam neesmu sapratis. Iespējams, ka tā saldā pēcsajūta, kas atnāk pēc katra garā treniņa ir tik smagi traumējusi manas smadzenes, ka tās, treniņa izlaišanu bez pamatota iemesla, vairs neuzskata par opciju.

Visu ziemu lēni tipināts pa plakano. Abas pēdas lūdzas, lai pieslēdz mazliet reljefa. Es neiebilstu. Apsolu šorīt salasīt vertikālo kilometru. Iespējams, ka noskrienot Vilkaču pusmaratonu. Aiz loga -3 pēc Celsija, vēja nav. Paldies visaugstākajam par šo dāvanu. Mana degviela šodien gumijlāči + Very Berry melleņu želejas končiņas, divi Laimas Miki un 350ml kola. Dzeršanai ieleju 0.5l Mangaļa super elektrolītu dzērienu. Neesmu pārliecināts vai tur tiešām iekšā ir viss, kas rakstīts, bet strādā. Placebo. Iespējams.

Ja kas nepatīk taku treniņos, tad tas, ka bieži vien līdz tiem ir jābrauc ar mašīnu. Bet, no otras puses, tas arī ir treniņš. Šoreiz 100% mentālais. Lauku ceļi nodrošina bedrainību visaugstākajā līmenī. Piekare saturies!

Vilkaču trasei tumsā ir sava burvība. Atceros kā pirmo reizi  pirms gadiem pieciem meklēju pareizās trases takas. Tas bija agrs novembra rīts, piķa melna tumsa, gpx fails bija ielādēts telefonā, jo pulstenis man nebija aprīkots ar tādu ekstru. Neatceros vai maz lukturis  bija līdzi,liekas, ka ceļu spīdināju ar to pašu telefonu, kājas pinās, maršruts juka un beigās es apmaldījos takās, īsto ceļu tā arī neatradis. Tomēr sajūtas noķēru un šo mežu iemīlēju. 

Tagad trase marķēta, nav vairs attaisnojumu, lai neskrietu. Lēni iesildoties notipinu Vilkaču aplīti. Segums sauss, piesalis, pat ļoti skrienams, Āžu kalnā gan pāris vietās stiprs ledus, sanāk pieslēgt arī priekšas tiltu. Nē, šodien pilnos apļus neskriešu, nolemju savus 1000 augstuma metrus savāk Spīganu kalnā. Minūtes un stundas kūst. Kas notiek ar laiku, kad esi takās? Spīganas nāves cilpa ievelk. Interesanti, kurš izveidoja šo segmentu? Īsti ar nāvi šis nesaistās, šeit drīzāk notiek tāda kā atdzimšana. Pēc savāktā vertikālā kilometra pie Stirnu Buka staba atļaujos izdzert vienu mazo koliņu. Tālāk vienkārši bliežu pa mežiem, pa takām un netakām, elpojot pilnu plaušu. Mana nāss saož pavasari, un ausis arī sadzird to, zīmīgo pavasara putniņu dziesmās. Tā aizsapņojies nenovērtēju ledaino segumu un pie Sekļa ezera kārtīgi norauju uz mutes. Šoreiz nesāpīgi, bet mazliet tomēr par sevi kauns. Īsi pēc tam nogrand apokaliptisks dārds pār ezeru, izskanot pa visu mežu kā biedējošs vilnis pēc sprādziena. Ezers plaisā. Sīkums, bet patīkami. Tādas sajūtas neizbaudīt sēžot mājās pie telefona. Varbūt tāpēc lienam dabā? Ārdoties pa cirsmām un lecot pāri aizsalušam grāvim sanāk iegāzties ūdenī līdz ceļiem. Es smejos! Kas notiek, edrorfīnu pārsātinātā smadzene vairs neuzvedas normāli? Kas vispār ir normāli? Apsildāmā stūre un sēdekļi, kodicionēts gaiss un eskalatori? Neinteresē. Dzeniet labāk mani mežā un grūdiet āliņģī.

Četras stundas takās svētdienas rītā dod svētu mieru  visai svētdienai. Gaidu jūniju, kad kārtējo reizi baudīsim trīspadmit svētus Vilkaču apļus.