Meditācija skrienot?

Es esmu par slinku, lai speciāli studētu un meklētu skolotājus, kas, iespējams, pareizāk un efektīvāk iepazīstinātu ar dažādām meditācijas tehnikām un, iespējams, šo procesu ļautu izbaudīt pilnīgāk, sniedzot arī jūtamāku efektu. Man tomēr patīk eksperimentēt pašam, īpaši neraizējoties vai daru to pareizi vai nepareizi. Šaubos vai maz ir tāds pareizais veids vai tehnika.

Es iztēlojos meditāciju kā mīkstu pelēku runci, kurš klēpī ierušinājies, maigi murrā. Pēkšņi aizmirstas visi kreņķi un bēdas, visas nedienas izgaist, gribas vienkārši sajusties laimīgam un murrrrāt  līdzi. Es sevi neredzu sēžot sakrustotām kājām, rūcot kādu mīļāko Mantru, rokas salicis atbilstošā Mundrā. Gan jau nonākšu arī līdz tam. Šobrīd mani vairāk saista ideja, ka jebkuru nodarbi, vai tā būtu gultas klāšana, sīpolu griešana, mūzikas klausīšanās, sniega šķūrēšana, saruna ar psihopātu, piparkūku ēšana, stāvēšana aukstā dušā, zīmēšana, lasīšana, rakstīšana utt., ja vien dari apzināti, vari pārvērst par meditāciju. 

Arī skriešanai ir savs meditatīvs efekts, kuru lieliski papildina bioķīmiskie procesi, kas nenoliedzami skriešanas laikā notiek. 

Meditācijas meistari mēdz uzdot kādu frāzi vai citātu uz kuru koncentrēties meditācijas procesā.

Šodien, garo treniņu skrienot, vairākas reizes atgriezos pie šī citāta no Marka Aurēlija Meditācijas (Pašam sev) : "41.Tu esi dvēsele, kas uz sevis nes mironi, kā teicis Epikrēts." 

Tajos vārdos ir kas maģisks, ja piedomā. Šis īpaši labi strādā brīžos, kad spēciņi patērēti un sāk parādīties pirmās noguruma pazīmes. Mironis varbūt ir pārāk skarbi, modernāk varētu teikt - avatars. :) Mēs esam dvēseles, kas nes savus nožēlojamos avatarus! Paskatoties no šādas perspektīvas var iegūt jaunus spēkus. Iespējams, brīdī, kad sāc sevi apzināties vairāk kā tikai fizisko ķermeni, ķermenī notiek kādi bioķīmiski procesi, kas veicina spēka pieplūdumu. Iespējams. Bet skaidrs ir viens, arī mūsu avatari ir jātrenē, citādi smalkās dvēseles atradīs citus! 

Tiekamies takās!