Svētīgs koptreniņš.

Ir arī tādi rīti, kad pamosties pirms modinātāja ar mežonīgām galvassāpēm un saproti, ka ieplānotais garais treniņš var izpalikt. Svētdienas rīts bija tieši tāds. Pamodos ar aizplombētu labo nāsi un, pēc sajūtām, ar dunci galvā. Trīs stundas līdz modinātājam. Ielīdu aukstā dušā. Abas nāsis atvērās, taču galvassāpes nerimās. Var jau minēt, kas pie vainas. Es lieku uz neapdomīgu pierīšanos iepriekšējā vakarā. Tās ir paģiras no pārtikas. Vēl mācos tikt galā ar kārdinājumiem. Īsti neesmu sapratis, iespējams organisms jūt, ka tuvojas pamatīgs enerģijas patēriņš un cenšas uzņemt lieku enerģiju. Pārcenšas, protams, kā vienmēr. Tautas valodā runājot, ir tik sūdīgi, kā studentu gados pēc kārtīgi noblieztas nakts (otrās). Bet.. kā? Kā es skatīšos spogulī, ja būšu sev atņēmis šo dienu takās? Zombijs iekāpj masīnā un brauc Dobeles virzienā. Pirmos pāris kilometrus ar atvērtu logu, tīri tā, lai paventilē plaušu. Izbraucu laicīgi. Navigācija rāda nepilnu pusotru stundu, bet es braucu ilgāk. Es tur neko nespēju padarīt, ja es braucu viens, ja uz ceļa nav citu mašīnu, tad braucu zem atļautā maksimālā. Tās ir manas tiesības, es taču nevienam netraucēju. Braucu un baudu ceļu, piesnigušo un ledaino. Man nav līdzbraucēju, tādēļ mūzikas izvēle ir mana. Adele dzied When we were young un es netonī rūcu viņai  līdzi - 

You still look like a movie
You still sound like a song
My God, this reminds me, of when we were young.

Tikšanās vietā pie Īles  hipermārketa piebraucu pāris minūtes pirms desmitiem. Stāvlaukums iztīrīts, sniega vispār Dobeles pusē stipri mazāk kā Rīgā. Stāvlaukumā viena mašīna. Cilvēku nav. Jau uzsitu sev uz pleca, nebūs pirmā reize, kad sajauc datumus vai tikšanās vietu. Ievelku dziļi elpu, galvassāpes atgriežas. Mēginu savākties un noskenēju apkārtni. Šķūnīti, kas izvietots aiz hipermārketa, rotā ar baloniņu uzpūsts uzraksts HARD. Vietai jābūt īstajai. Ja līdz desmitiem neviens neparādīsies, tad esmu sajaucis datumus. Nekas, maršruts ielādēts, skriešu viens.

Burtiski pēc pāris minūtēm pieripo vēl dažas mašīnas un nu jau ir skaidrs, ka koptreniņš būs. Cilvēki draudzīgi un smaidīgi. Noskaņojums visiem možs, gluži kā pirms piektdienas dropes, ja kāds saprot. Atšķirība tik tā, ka pēc šī pasākuma visi  pacilātā garastāvoklī staigās visu pirmdienu, kā minimums. Piekdienas dropes parasti nodrošina norakstītu sestdienu, kā minimums. Mums ir tiesības izvēlēties. Šie cilvēki, liekas, par savu izvēli nešaubās. Skrienam!

Ar to kopskriešanu ir tā interesanti. Es ne reizi vien esmu aizdomājies.. Cilvēki kopā sanāk dažādi, nav variantu, kādam ir jāpielāgojas, tās mērķa intensitātes 100% koptreniņos visiem tiek nojauktas - ātrākie skrējēji noteikti šos koptreniņus izskrien vairāk easy režīmā nekā parasti būtu skrējuši, un lēnākie skrējēji, piemēram, kā es, izbauda garo treniņu mazliet vai reizēm pat stipri augstākā intensitātē, kā ierasts. Tur jau ir to koptreniņu skaistums, reizi pa reizei izkāpt no sava rāmja. Liekas, nevienam nav iebildumu, ātrākie pagaida, ja man gadās kāds gausāks kilometrs. Speciāli jau gumiju nevelku, treniņš tomēr. Atstrādāju no sirds.

Pirmais apskates objekts - Īles nacionālo partizānu bunkurs. Pagātnes elpa. Es izjūtu dziļu pateicību, ka varam bezrūpīgi skraidīt apkārt pa mežiem, nesatraucoties, ka kāds uz mums var izšaut, nebaidoties, ka varam uzskriet mīnai un palikt bez kājām, ka mūs pret savu gribu var sagūstīt, sabāzt lopu vagonos un izsūtīt no dzimtenes. 

Otrais apskates objekts - Krievkalni. Kas to būtu domājis, tik varens paugurs Zemgalē! Kalna galā kāda ģimenīte iekūrusi ugunskuru, sīkie šļūc pa nogāzi. Saulīte, izlīdusi no mākoņiem, piesnigušos un apsarmojušos mežus padara vēl pasakainākus. Kaut ko jau saknipsējam, bet fotogrāfijas spēj nodot tikai pāris procentu no tā, ko uztver acs. Tāpēc jau esam ārā pie dabas. Tāds miers un neviltots prieks.

Trešais apskates objekts - Pokaiņu mežs ar apsnigušiem akmeņiem. Spriežot pēc pēdām, arī ziemā tiem nabagiem cilvēki nedod mieru. Ar šo mistisko mežu man saistās labas atmiņas. 07.07.2007. bija pirmais randiņs ar tagadējo sievu. Viss no tās dienas aizgāja labi. Mistika ir reāla, ja tai notic. Kā jau viss šajā dzīvē.

Ceturtais apskates punkts - Īles sanatorija. Bijusī. Nu jau slēgta un zaudējusi savu spozmi. Sanatorija atrodas kalnā. Milzīga terase izbūvēta kalna slīpumā, rada tādu kundzīgu iespaidu. Te gājis jautri. Skrienot garām iztējojos, kā simtiem cilvēku laiski vadījuši savas atveseļošanās dienas. Domājams, ka skrējēji veicina šādu skaistu vietu iznīkšanu. Vienkārši bezrūpīgi skraida apkārt, izvairoties no slimošanas un šādas iestādes nākas klapēt ciet.

Piektais apskates punkts - kapi. Varbūt tas arī nebija domāts kā apskates punkts, bet kā tu nepaskatīsies, garām skrienot. Baznīca ar milzīgu zvanu, ne tornī, bet uz zemes pie baznīcas, arī piederīga kapiem laikam.

Trīs ar pusi stundas paskrēja nemanot. Zemgales mazā sniega kārta un ideālie laika apstākļi skrējienu ļāva izbaudīt pilnībā. Kustība ir brīvība, sviedri ir svētība. Tiekamies takās! Ja prasās paskriet kompāniju, tad šis ir labs variants.