Sacensību sezonas noslēgums. Sabiles dubļuBuks.

 Pāris vārdi par īsu, lai izteiktu un aprakstītu tās sajūtas, kas valdīja sezonas noslēdzošajā Stirnubuka posmā. Jau nedēļas vidū, pētot laika prognozi, velniņš uz kreisā pleca čukstēja - BŪS! Būs lietus, būs vējš, būs dubļi, būs jautri, būs grūti. Un BIJA!

Šogad no mājām līdz sacensību centram vien 34 kilometri, mazāk kā Lūša distance (38 kilometri)! Braucot mašīnā prātoju, kā pa gadiem mainījusies mana uztvere. Stāvot uz starta līnijas, es vairs nerēķinu nekādus kilometrus, es galvā piemetu aptuvenu laiku, ko man nāksies pavadīt trasē, baudot takas. Šajā gadījumā, ņemot vērā laika apstākļus, līdz pat četrām stundām. 

Sāku patiešām prātīgi, labi apzinoties, ka trase būs prasīga un pietiekoši gara. Jau pirmie kilometri to labi parāda. Ja gadījumā paņemts līdzi striķis, tad ziepes tālu nav jāmeklē, Pedvāles pauguriņi ir kārtīgi ieziepēti. Laimīgs tas, kas jau uzlicis ziemas riepas, vēl labāk iet tiem, kam pilnpiedziņa. Pedvāle tiek kārtīgi izvālēta. Nenokaram degunu, karte labi izpētīta, pēc Pedvāles būs plakanā grantene, kur varēs arī uzskriet! Bet, ak vai, Vējamāte palaidusi vaļā vienu no saviem aukstajiem dēliem, bet varbūt, ka pasprukuši pat abi - Ziemelis un Rietenis? Lietiņš smidzina un pūš tieši sejā. Labi. Vismaz nav karsti. Pieturu bandanu ar roku, tīri tā, lai neaizpūš, citādi puika vēl saaukstēsies un dabūs meningītu. Mazliet žēl, ka esmu nokrāvies ar tādu ūdens daudzumu, jo pēc sajūtām dehidrācija šodien maz iespējama. Cimdi jau 8 kilometrā slapji, vajadzības gadījumā var izgriezt un padzerties. Pār ceļu nogāzts vecs bērzs. Gadās. Nodomāju, ja gadās kādam virsū, tad gan nebūtu labi. Saulīte šodien nekarsē, ja nomērīju pareizi, tad viņa izlīda tieši uz pusminūti. Esmu tik stiprs, cik stipra ir mana vājākā vieta un šoreiz tie ir knaģi. Knaģi kramā- ar sāpēm sadzīvoju labi, mazliet tik kauns pašam no sevis, ka vairs nevaru atkorķēt enerģijas želejas bez tizlošanās. Kilometri lēnām kūst, tiekam mežā, īstajās takās, tur pat ir silts, jo patveramies no vēja. Dubļi, dubļi, dubļi. Vienmēr esmu teicis, ka dubļi ir skeletu priekšrocība, tāpēc, kā skelets būdams, arī baudu. Rāpties dubļainajos pauguros nav problēma, šļūkt lejā ne tik, Riekstu kalnā, atkušņa laikā, tā tehnika atstrādāta, maucam. Līdz buklūšu trases sadalījumam skrienam bariņos, ik pa brīdim mainoties, atkarībā no reljefa un trases īpatnībām, tīri, kas kuram labāk garšo, bet tas brīdis ir neizbēgams - Buki pa labi, Lūši pa kreisi. Te nu es esmu - pilnīīīgi viens. Uzmetu aci pulkstenī vai ielādētais maršruts atbilst patiesībai, marķējumu viegli pazaudēt divos gadījumos - skrienot  jautrā kompānijā un aizpļurkstoties par dzīves jēgu un skriešanas (k)aitīgumu, vai skrienot dziļā vientulībā un iztēlojoties, ka esi pirmā pozīcijā, vismar 7 minūtes priekšā konkurentiem. Lūša distancē bieži sanāk kādu brīdi paskriet vienatnē, tad pie sevis prāto - vai nu es esmu reāli atrāvies vai arī kapitāli atpalicis. Manā gadījumā, gandrīz vienmēr, abi gadījumi ir patiesība, jautājums ir tikai attiecībā pret ko. 

Skrienu, skrienu vēl un prātoju, ka šis posms ir stipri līdzīgs 2020. gada Daibes Latvia Trail Race trasei, tikai tāda rudens versija. Brienot cauri mellenājiem, kas stipri pāri celim, tā pārliecība vēl vairāk nostiprinās.

Vietām parādās tādas skrienamākas takas un es jūtos komfortā, mazliet piedodu gāzi. Nesapratu vai gāzes bija par daudz vai uzmanības par maz, bet kāda koka saknei tas nepatika, aizķeros un attopos brīvajā kritienā, Supermeņa cienīgā pozā. Reflektīvi labais plecs glābj seju no citām koku saknēm. Kauns pašam no sevis. Tūlītēja karma! Pirms minūtēm divdesmit, kad kāds čalis man priekšā līdzīgi nostiepās, nodomāju - Kā to var dabūt gatavu? Tagad es zinu. 

Šā vai tā, skriet ir bauda. Kad tiekam atpakaļ līdz Sabilei, tad jau paliek pavisam viegli, sāk parādīties arī citu distanču zvēri. Priekšā pamanu divus čaļus vienādos kreklos, iespējams, ka dvīņi vai komandas biedri, vai darba biedri, vai nejauši nopirkuši vienādus kreklus, vai nav vienalga, man šobrīd galvenais nodarbināt prātu ar ko interesantu, lai nebūtu jādomā cik grūti. Tuvojos, ir mērķis - vēlos izlasīt, kas rakstīts uz mugurām. Panāku! Lasu! -"Who's gonna carry the boats!?"

-Wow, Stay hard! - nobļaujos, garām skrienot.

-They don't know me son! - vēl noaurojos attālinoties un jūtu, ka galvā noklikšķ kāds slēdzis, pa kaklu uz muguru un rokām aizplūst strāvojošs siltums, kajās parādās vieglums. Drīz finišs? Dodiet man vēl vienu apli! Šādi mirkļi atkal un atkal atgādina par to cik svarīgs izturības distancēs ir mentālais aspekts. Tādi uzmundrinošie sīkumi var spēlēt milzīgu lomu. Noteikti papētīšu dziļāk arī skriešanas mantras, kas no malas var šķist smieklīgas, bet, gadījumos, kad atrodies uz dažādiem sāpju vai noguruma sliekšņiem, spēj būtiski mainīt spēles gaitu.

Čaļi aiz muguras uzgavilē. David Goggins noteikti šo StirnuBuka posmu novērtētu, tikai, ļoti iespējams, ka ar vienu aplīti viņam būtu par maz.

Zinu, Sabile vēl nenozīmē beigas, pilsētas lēzenajā kāpumā pat pamanāmies kādu minūtīti pāriet soļos, taču kā balva nāk Vīna kalna kroņa noskrējiens, kur katrs mauc lejā kā māk - kas uz vēdera, kas uz pakaļas, kam sanāk - pat bez kritieniem. Dubļu dzīres! Sākumā esmu optimists, apavi labi, taču asākajā līkumā arī neierakstos un noliekos gar zemi. Pāris pēdējos kilometros pat izbaudu dzirkstelītes ikros, tādi patīkami krampju priekšvēstneši. Tieši tik prasīga bijusi sezonas noslēdzošā trase. Tā ir dzīve! Bauda dzīvot, bauda būt. Tiekamies takās!(TT)