Intervija. Ar Sevi. Skrienot.

 Šo interviju sarunāt nebija grūti, jo man nav iebildumu reizēm parunāt pašam ar sevi, turklāt sev esmu vienmēr pieejams. Intoverts ektraverts, kuram nav problēmu būt vienatnē, taču neiebilstu arī pret sabiedrību. Mazliet nesaprotu, kādā formā rakstīt šo interviju. Tā kā jautājumus uzdevu ES un atbildēju ES PATS, tikai loģiski būtu tā arī sarunu atstāstīt, taču tas šoreiz neliekas īsti pareizi. Improvizēšu.

  Šorīt, garā treniņa laikā, nopļāpājām kādas piecas stundas. Patiesībā nopļāpājām divas un trīs klusējām. Vienmēr patikuši cilvēki, kuru klātbūtnē, klusējot, nejūties neērti. Tie ir cilvēki, kuri paši neuzskata par vajadzību klusumu vienmēr un visur aizpildīt ar troksni. Tie ir cilvēki, kuriem nav bail atrasties klusumā ar sevi. Man tādi patīk.

Cēlāmies tā agrāk, modinātājs novibrēja 4:00 no rīta. Nu jau labu laiku esmu atklājis, kā lieliski pagarināt brīvdienas. Šis svētdienas rīts nav izņēmums.

ES pielēju glāzi ar ūdeni, ES PATS arī izdzēru. ES pielēju dzeršanas pudeles ar ūdeni. Viens litrs būs pietiekami piecām stundām, ES nodomāju.  ES PATS gan vēl drošībai ieliku mazo kolas bundžiņu vestē. ES sameklēju pāris enerģijas želejas un rūpīgi saliku pa kabatām. ES PATS vēl piemetu Kāruma sieriņu un sārtu rudens ābolu. Ja jau vēl runāt gribi pa ceļam, tad kalorijas degs. ES atcerējos, ka sieva no darba bija atnesusi aizdomīgus Amway proteīna batoniņus. ES PATS nebiju pārliecināts vai būtu prātīgi izbojāt šo burvīgo rītu ar apšaubāmas izcelsmes pārtiku, tomēr ES ieliku vestē arī tos. - Nav jau sacensības, garie ir arī vēdera treniņi. - ES teicu. ES PATS pieliku pāris metru tualetes papīru, ja jau tā. 

ES uzmetu skatu termometram pie loga. 17 grādi. Plusā.

- Sepembris turpina lutināt ar vasarīgo laiku. - ES bildu. ES PATS pamāju. Saģērbāmies. Kā parasti, sacensību šorti un krekls, un veste. Lieliskas sajūtas.

-Rudens rīti jau kļuvuši piķa melni, mums plānots garāks aplītis, ne tikai pa pilsētu, uzliec arī lukturi! - ES teicu. ES PATS uzliku lukturi. Pirms ārā iešanas vēl viena ūdens glāze, mīnusā. ES sievai iedevu buču, kamēr ES PATS jau biju trepēs.

-Kā man tomēr patīk šie agrie treniņi, šis absolūtais miers, kas valda daudzdzīvokļu kāpņu telpās 4:30 no rīta! - ES nodomāju.

-Tā Tu vienmēr saki, kad esi jau izlīdis pa durvīm, bet vai Tu atceries, ko domāji, kad vēl biji blakus sievai siltā gultā?- jautāju ES PATS.

Mazliet satrūkos, kā kāds spēj nolasīt manas domas!? Tad sapratu, ka ES PATS taču to varu, nomierinājos. Atļāvos uz šo jautājumu sev neatbildēt. ES PATS reizēm pat ļoti bieži mēdzu sevi žēlot. Sevis žēlošana ir viena no pretīgākajām cilvēka īpašībām. Cenšos no tās tikt vaļā. Kāpām lejā.

Uz ielas nevienas dvēseles. Pie kāpņu telpām saliktās mašīnas rotā dzeltenas soda kvītis. 

- Dzeltenā krāsa, saules krāsa, mana mīļākā. Prātīgāk esot celties ar sauli, ES mazliet pārspīlēju, piecēlos pirms. Skriešu tai pretīm. Neesmu visai prātīgs. - ES noteicu.

-Es arī! - ES PATS piebildu.

Sākām skriet. Sākumā lēnām - ejot.

-Aceries savus pirmos skrējienus?

- Tos 2 kilometrus, kad pirmo mēģināju skriet un otro aizelsies, ejot, knapi tiku līdz mājām?

-Jā, atceries? Tā vēlme Tev bija lielāka par varēšanu.

-Nožēlojami. Tas, liekas, vēl bija laikā, kad spēju vismaz "normāli" staigāt. Pēc tam tā uzduršanās metāla vārtiem, ātrā palīdzība, šūšana, infekcija, un gads mūžīgās sāpēs, atkarība no prettsāpju zālēm,  antibiotiku kalni, izdilšana, mediķu spēlētais pingpongs, bezcerība.

-Vecīt, Tu katru reizi sabiezini krāsas, pats to apzinies?

- Paldies, ka atgādināji. "Sāpes ir neizbēgamas. Ciešanas ir katra izvēle." /Haruki Murakami/ Pie tā arī turēšos. Hmm, šo pat varētu ietetovēt? Vai tev ir kāds tetovējums?

- Nē. Es vēl neesmu izlēmis ko. Iespējams, ka tā arī paliks. Man ļoti patīk visi tetovējumi, kas citiem. Turklāt neskauž, ja redzu kādu tiešām kvalitātīvu darbu ar dziļu jēgu. Patīk arī tie absolūti tizlie un briesmīgie. Par tiem īpašs prieks. Prieks, ka nav uz manas ādas.

- Kādas ir Tavas pašas pirmās atmiņas par skriešanu?

-Uh, tāla bērnība. 80tie. Vispār, ja tā labi piedomā, tad bērnība pagāja vienā skriešanā. Es pat skaidri atceros pirmo epizodi. Dzinos pakaļ čaļiem, kas pārvietojās ar Spārītēm(tādi padomju laika premium klases trīsriteņi) un nemitīgi bļāva -Es tevi apdzīšu, es tevi apdzīšu! 

Tajā laikā es vēl neizpratu vārda apdzīt nozīmi. Tikai pamazām, dauzoties un vērojot citus, nāca saprašana par to, ko tas nozīmē, par to, ka citi kustas ātrāk, citi lēnāk, atkarībā no sagatavotības, vecuma, dzimuma vai transporta līdzekļa veida. Tomēr, kad kļuva skaidrs, tad vārds apdzīt sāka kalpot gluži vai kā slēdzis sacensībai, izaicinājumam, vēlmei pārspēt citus. Tā nu visa bērnība arī pagāja skrējienā, vai tā būtu vienkārša dauzīšanās, futene, kazaki razboiņiki vai mukšana no nepatikšanām.

-Skolā arī skrēji? 

- Jā, bet tik cik sportā vai kā toreiz teicām - fizkultūrā.  Pārsvarā sprintiņi. 1500 metri jau mums skaitījās garais. 3000 metri stabila ultra, pēc kuras plaušas likās kā cauršautas. Atceros džekus, kas trenējas sporta skolā un skrēja 10 kilometrus. Tie man likās kā pārcilvēki. Patiesībā, skolas laikā tā apzināti neko par 10K garāku nebiju dzirdējis. Tai laikā jau pat ar mašīnu aizbraukt ciemos pie radiem, kas dzīvoja 30 kilometru attālumā, likās kaut kas tāls un neaizsniedzams. Ja kāds toreiz būtu teicis, ka pēc gadiem skriešu iknedēļas garos treniņus, kas ir pat garāki par 30K, es būtu rādījis ar pirkstu pie deniņiem.

-Tomēr skrienam. Skat, jau vairāk kā stundu. Jūti? Tas patīkamais siltums muskuļos, vienmērīgā elpa un sajūta, ka tā tā vari turpināt visu dienu. 

-Lai skrietu visu dienu, ēdamā mums ir par maz. Turklāt, kas tad ceps meitenēm pankūkas?

-Pankūkas! Cik svarīgi Tev ir būt mājās uz brokastu laiku?

-Svarīgi! Tāpēc jau cēlāmies četros. Es vēl joprojām jūtos mazliet vainīgs par to, ka eju skriet, tāpēc savus treniņu laikus cenšos ieplānot, kad ģimene guļ vai tad, kad meitenēm savas darīšanas. Principā jau ģimenei ir vienalga vai tu piecas stundas nosēdi bārā vai esi treniņā, tai laikā Tu neesi klātesošs. 

-Mentāli stabilākā kondīcijā gan atgriezies no treniņa, nekā no bāra.

-Tas gan. Laikam jau tāpēc ģimene īpaši neiebilst. Pat atbalsta.

-Tavas meitenes skrien?

-Brīvprātīgi obligāti. Speciāli netrenējas, bet visi esam Stirnu buka barā jau piekto pilno sezonu un katru posmu izbaudām. Tie, kas ir šajā sektā, jau sapratīs, tā ballīte ievelk.

-Kā pašam, cik svarīga ir sacensība?

-Melotu, ja teiktu, ka nav. Es nemaksātu dalības naudu, ja nebūtu svarīgi. Skrietu savā nodabā un būtu laimīgs tāpat. 

-Kur āķis?

-Āķis slēpjas dziļi manā EGO, to nevar noliegt, turklāt sacensību rezultāti, pilnīgi noteikti, ir labs indikators tam vai progresē savā attīstībā, stāvi uz vietas vai paliec vājāks. Es nevēlos palikt vājāks, tādēļ sacensības dabiski kalpo arī kā zināms motivators kustēties, trenēties, un tikt vaļā no ieradumiem, kas šīm nodarbēm kaitē. No tādiem cenšos atbrīvoties, kā arī meklēt un ieviest dzīvē jaunus ieradumus, kas treniņiem nāk par labu, palīdz justies labāk, atjaunoties ātrāk, domāt skaidrāk un dzīvot jaudīgāk. 

- Tiešām esi tici vaļā no kāda sliktā ieraduma tieši pateicoties skriešanai?

-Jā. Piemēram, smēķēšanu atmetu tā ļoti dabiski un bez stresa. Pienāca brīdis, kad vienkārši saproti - tik lielām divām lietām manā dzīvē nepietiek vietas, tāpēc jāizvēlas. Es paliku pie skriešanas.  Stabili divdesmit gadi bija nokūpināti, pietiek. Bez nožēlas, nākošos 20 veltīšu skriešanai. Arī alkohola pārmērīga lietošana tā dabiski izzuda pati no sevis. Man nav problēma svētkos ieraut kādu glāzīti vai pēc ultriņas izdzert kādu kausu alus, bet ikdienā tiem plauktiem eju garām. Nav vispār nekāda pamatojuma, lai mēs lietotu alkoholu. Visas tās pasaciņas par asinsriti, stresa noņemšanu.. Taisi pietupienus vai atspiedies balstā guļus, būs tev asinsrite, izej paskriet intervālus - stress zero!

-Vai ir kas tāds, ar ko cīnies?

-Sociālie tīkli. Ar to ir grūtāk kā ar smēķēšanu, manā gadījumā, te atkarība ir lielāka, bet es cenšos, pamazām mācos. Mācos apzināties, kontrolēt sociālajos tīklos pavadīto laiku, kā arī meklēju jēgpilnākas, produktīvākas nodarbes, kā alternatīvu, piemēram, šī bloga rakstīšana, regulāra ikdienas vingrošana, lasīšana.

-Kā ar kārumiem?

-Tas arī. Cīnos, klūpu, krītu, ceļos un atkal kāja paslīd. Cukurs ir nopietns pretinieks, ja runājam par atkarībām, turklāt es esmu no tiem, kas nespēj apēst vienu šokolādes gabaliņu vai vienu bulciņu, man vajag visu tāfelīti, bulciņas - visas, kas uz galda! Kā skrējēji, protams, zinām, ka ogļhidrāti ir mūsu primārais enerģijas avots. Diemžēl mūsdienās tie iepakoti visdažādākajos veidos, ne vienmēr tiek uzņemti pareizajā laikā, formā un daudzumā, tāpēc bieži vien nevis dod, bet atņem enerģiju. Te vēl visu mūžu petīt un mācīties. Cik daudz esmu izbaudījis uz sevis, vislabāk cukuriņš strādā mērenās devās, labāk mazliet deficītā, nekā pāri malām. Bet.. iestāsti to smadzenēm un dopamīna centriem!

-Vai esi kādreiz tā dziļāk paravējis prātu un atbildējis, kas īsti ir tas, kas tev liek iet ārā un SKRIET?

- Jā. Sajūtu līmenī tas man ir diezgan skaidrs. Mēģināšu to noformulēt arī ar vārdiem. 

Jāatdzīst, ka līdz gadiem trīsdesmit sešiem es dzīvoju normālu dzīvi ar visām no tā izrietošajām sekām. Organisms jauns, visu ņēma pretī, ar visu tika galā. Protams, bija arī daži pelēki mēģinājumi nodarboties ar sportu, tai skaitā skriešanu, bet tā lieta bija tik totāli sveša, ka dabiski arī izbeidzās ar pāris noskrietiem kilometriem un zaļu ģīmi. Turklāt, alusvēdera neesamība, kad tev jau stipri aiz trīsdesmit, maldīgi lika domāt, ka ar veselību viss ir kārtībā. Patiesībā nekas nebija kārtībā. Bez liekas drāmas - nepilnu gadu izbaudīju būšanu invalīda ādā ar ierobežotām spējām kustēties un hroniskām sāpēm. Dakteri ir forši. Īpaši, ja trāpi pie pareizā daktera. Mani toreiz izšaudīja pa daudziem kabinetiem, diemžēl, uz īstā daktera netrāpīju, tāpēc, kā teica Dagnija no Limuzīna , nācās izlīdzēties ar pašiedvesmu. 

Zīmīgi, ka tieši tai laikā, kad knapi varēju izkāpt no gultas un pavilkt savu nožēlojamo skeletu, Tukuma vietējā avīzītē izlasīju rakstu par Vilkaču maratonu. Tas bija 2017. gads. Četrdesmit divi kilometri? Trīspadsmit apļi mistiskā, kalnainā mežā septiņās stundās?! Puse no dalībniekiem neiekļaujas kontrollaikā? Skaidrs, ka neiekļaujas! Es tak pusi no tā nevarētu pat noiet!

-Psihi!!!, - nodomāju. Tā arī palika.

Tā arī palika līdz 2018. gadam, kad nobaudīju savu pirmo Stirnu Buku Piebalgā, Vanagkalnā. Joka pēc, radinieki uzkurināja piedalīties. Ne mazākās nojausmas, uz ko parakstos. Reģistrējoties sacensībām jāizvēlas kaut kādi zvēri. Susuru kilometrs tā kā likās par maz, vāveres seši būtu tieši laikā, bet tās iekšējās asociācijas ar mazo skaisto un škietami trauslo dzīvnieciņu, liek domāt, ka distance vairāk piemērota dāmām. Zaķis - divpadsmit kilometri. Aha, ja pieveikšu, tad vismaz nebūs kauns. Gan jau ka izdzīvošu! Apstiprinu! Palūru vēl uz StirnuBuka un Lūša distancēm. Tas ir kā klausīties svešu valodu -  tu it kā dzirdi, ko saka, bet nesaproti ne vārda. Divdesmit, trīsdesmit kilometrus skriet? Es to vienkārši neuztveru. 

-Psihi! - nodomāju, kā pirms gada par Vilkaču maratonu.

Zaķa distance mani nesalauza, neskatoties uz to, ka maucu ar nepiemērotiem apaviem, bez iepriekšējas gatavošanās, bez sajēgas par skriešanu sacensībās kā tādām, nemaz nerunājot par takām. Skaidrs, ka sprinta etapu nevis skrēju, bet gāju atplēstu muti, brīnoties par to,  kas tiem zvēriem uznācis, ka pēkšņi satrakojušies un trases vidū sāk aulēkšot, acis pārgriezuši? Distanci beidzot biju izdzīvojis, vienlaicīgi sevi diezgan patukšojot. Ūdens garšoja neticami labi, bet nevarētu teikt, ka uzreiz bija radusies neznosacījumu mīlestība pret skriešanu, drīzāk tāda ziņkārība un vēlme noskaidrot dziļāk, kas īsti dzīvo šo cilvēku galvās, kuri bariem vien gāžas mežā, lai skrietu? Īpaši spilgti palicis prātā buku un lūšu finišs, kad vīri gados nesās kalnā kā vējš. Smaidot! 

-Ir divi varianti. - pie sevis prātoju -  Vai nu te sabraukši pārcilvēki vai arī es ne velna nezinu par savu ķermeni! 

Dzima apņemšanās to noskaidrot. Tagad, pēc gadiem pieciem, es droši varu atbildēt, ka ne velna par savu ķermeni toreiz nezināju. 2018. gadā vēl "izskrēju" pēdējo Līgatnes posmu, pareizāk būtu teikt nomocīju, skatoties ar šodienas acīm, smieklīgi, bet toreiz tās bija manas pirmās sacensības reljefā, riktīgs hardcore! Nu kaut kas tai galvā saslēdzās, kaut kāds spīts vai kas? Es nevarēju nekādi sagremot to, ka citi var, nu tā, - ātri, viegli, škietami bez piepūles un ar smaidu maukt pa takām, bet es, garu laizdams arā, nespēju! Sāku pa ziemu iebraukt tēmā un pētīt, ar ko tad tie citi ir labāki vai atšķirīgāki no manis. Nebija ilgi jāskaitļo un jārēķina, lai nāktu pie lielās apskaidrības - viņi visi trenējas! Regulāri! Aleluja! Tik vien tā bēda. Tā nu arī es ar jauno sezonu sāku trenēties. Regulāri.

Starp citu, kad esi tik sliktā fiziskā kondīcijā, kā es biju toreiz, sākot trenēties regulāri, rezultāti ir neizbēgami. Vienīgais, kas jāņem vērā, ir spēja sevi mazliet piebremzēt un visu procesu nesalaist dēlī, vēloties rezultātus sasniegt pēc iespējas ātrāk. Te nav īsceļu un tas ir tas skaistums. Kad saproti, ka spēju veikt garākas distances un ieskriet finišā ar smaidu garantē vienīgi regulāri treniņi un pašdisciplīna, tad atbilde uz jautājumu  - Kāpēc es eju skiet? - jau ir absolūti pašsaprotama. Tā, soli pa solim, stundu pa stundai, nemanot saaudz ar taku skriešanas kopienu, kas ir ļoti draudzīga un atsaucīga, starp citu, mainās uzskati, mainās priekšstati, uztvere mainās. Kāpēc tu ej skriet? Kas tas vispār ir par jautājumu? Liekas, biežāk uzdodam pretējo  - Kāpēc tu jau pāris dienas neskrien, tev kāda trauma?

-Kā ar traumām, pašam ir bijušas?

-Ir. Domājams, ka nekas nopietns, vismaz līdz mediķiem nav nonācis. Laikam jau klasika, pietiekami nesagatavotam vēlēšanās skriet pārāk ātri pārāk tālu. Sāpoši ceļi, sastieptas saites. Tā galvenā doma, pievēršoties skriešanai, bija nostiprināt veselību, lai nebūtu vajadzības apmeklēt mediķus, tādēļ, pēdējos gadus īpaši piedomāju pie mērenības. Labāk reizēm izdarīt mazāk, nekā aplauzties un izkrist no aprites uz ilgāku laiku.

-Trenējies pie trenera?

-Nē. Skaidrs, ka nekādus mega rezultātus vairs manā vecumā nesasniegt. Uzskatu, lai noturētu sevi laba fiziskā kondīcijā, man treneris nav nepieciešams. Iespējams, ja nākotnē sagribēsies izskriet kādu garāku kalnu ultru, tad varētu pieslēgt treniņprocesam  zinošāku ekspertu. Šobrīt jūtu, ka droši kādas divas sezonas vēl spēšu progresēt paša spēkiem.

-Vai ir kādi konkrēti mērķi 2024. gada sezonā?

-Galvenais mērķis ir būt veselam, spējīgam nostāties uz starta līnijas un kaut par mata tiesu būt stiprākam, kā iepriekšējā gadā.

- Turēšu pie vārda!

-Skaties, uz elektrolīnijas uzmestas kedas? Vai tā būtu zīme, ka jābeidz? Tu zini kas to dara?

-Ja godīgi, nezinu. Atceros, kad dzīvoju Iļģuciemā, tad pie Dzegužkalna vados karājās vairāki pāri. Bija variants, ka kāds skrējējs tā uzmet savas norakstītas kedas. Iespējams, bet man gan neliekas ticami. Meita izteica variantu, ka tajā vietā bijusi avārija ar nobrauktu cilvēku un tā nelaiķa kedas tad uzmestas uz līnijas. Tas patiesībā liekas vēl mazticamāk. Ir vēl kādi varianti?

-Noteikti pajautāšu šo jautājumu arī citiem skrējējiem.

-Es zinu, ka mēs par skriešanu varētu pļāpāt vēl dienām. Šis tomēr bija tāds demo variants. Plānoju nākotnē aprunāties ar citiem skrējējiem un atstāstus publicēt šajā blogā. Noteikti ar laiku veidosies arī tādi kā bāzes jautājumi, lai gan pamatā vēlos sarunas veidot brīvā formā, katreiz meklējot jaunas šķautnes un tēmas par ko runāt. Tas galvenais skaistums skrējēju kopienā, liekas, ir tas, ka mēs esam tik dažādi, katrs ar savu stāstu un skatu uz dzīvi.

Tiekamies takās(TT)