Kustība ir brīvība, sviedri ir svētība.

Kad izlien no skapja un atdzīsti - man patīk skriet un es esmu skrējējs!

 Pirmdiena iesākās ar patīkamu spriedzīti kājās. Jūti, ka beidzot esi veicis kādu derīgu treniņu. Svētdienas trepštelle strādā, efekts ir. Mazliet māc šaubas vai  pieteiktais slodzes tests uz krejceliņa, uz kuru esmu pierakstījies trešdienas pusdienas laikā, nesačakarēs sesdienas Stirnubuka Zaķa sniegumu. Ziņkāre ir lielāka nekā veselais saprāts. Ko es varu zaudēt? Trešdiena pienāk ātri. Ierodos LSPA sporta pētniecības laboratorijā kā zaļš gurķītis. Mammīt, es tikai 1x dzīvē esmu stāvējis uz skrejceliņa. Pie čoma mājās. Tam skrejceliņam nebija slīpuma opcija. Man tajos gados īsti nebija izprotams termins "skriet", es toreiz pat mazliet iesmīnēju par skrejceļu dzīvoklī. Ko es te daru? Baudu dzīvi. Nepamēģināsi, neuzzināsi. Līva pēta miega trūkuma ietekmi uz skriešanu kalnā. Man vienmēr patikuši tie miega/bezmiega jautājumi un te vēl skriešana bonusā, pat skriešana kalnā, es esmu bezspēcīgs, es esmu gatavs kāpt uz skrejceliņa! Laboratoriju atrodu veiksmīgi. Pagrabā. Tāds intere...

 Kur Rīgā savākt 1000 augstuma metrus? Jebkur. Jebkur, kur ir trepes. Vakar ieslēdzu savu iekšējo psihopātu un 2 stundas atstrādāju un Daugmales stacijas dzelzceļa pārvada trepēm. Apmēram 110 reizes augšā, lejā un 1000 augstuma metri kabatā. Protams, var jautāt, kāds ieguvums no tik vienmuļa un šķietami garlaicīga treniņa? Šodien mani kāju ikri vienbalsīgi kliedz, ka ieguvums esot. Patika. Es neiebilstu. Sliktākā gadījumā uztrenēju uzmanības noturēšanu, jo gan kāpjot pa kāpnēm, gan skrienot lejā,uz noguruma fona, sāka parādīties dažādas aizķeršanās un izklupieni. Par garlaicību runājot, treniņš ir tieši tik garlaicīgs, cik garlaicīgs esi tu pats. Pēc pirmajiem 10 kāpieniem izdomāju izskriet īsu sprintiņu. Patika, turpināju tādā pašā garā pēc katriem nākošajiem desmit. Pirmos desmit gan augšā, gan lejā kāpu uz katra pakāpiena, pēc tam sāku miksēt - gan kāpjot katru otro pakāpienu, gan katru trešo, gan reizēm strādājot noteiktā rakstā - viens, viens, ar kreiso kāju divi, viens viens,...

Treniņa laikā, apskrienot Rumbulas lidlauku, prātā iešāvās doma, ka šī ir lieliska vieta, kur izveidot kādu GPS uzrakstu, piemēram, SKRIET VAIG! Tās betona plātnes kalpo par ļoti labu orientieri un, liekas, ka darbiņš nebūtu grūts. Jānotrāpa tikai, kad autočaļi nolikuši savus spēkratus mierā, citādi var sanākt pēdējais skrējiens. Vēl iekrita acīs, ka lidlauka plātņu starpas stipri aizaugušas ar nezālēm. Vajadzētu izravēt.

Ir palicis manāmi siltāks. Es neesmu no tiem, kuriem riebjas skriet rudens drēgnajā un slapjajā laikā, nav iebildumu arī pret lielajiem ziemas mīnusiem un sniega šluru pilsētas ielās un takās, tomēr jāatdzīst, ka pavasara skrējieniem ir īpaša burvība. Smaržas, skaņas un krāsa, dabai mostoties, kārtīgi iebliež pa smadzenēm. Bauda dzīvot, bauda būt. Vakara skrējienā sastaptā trīs ežu ģimene īpaši izlaboja garastāvokli.