Kustība ir brīvība, sviedri ir svētība.

Vakardienas plānoto garo treniņu izbojāja mana neapdomīgā "svētku" pārtikas izvēle. Ar to grābekli vairākas reizes ir jāsaņem belziens pa pieri, lai pielektu. Ugunskurā ceptas desiņas nav laba pirmstreniņa izvēle, uzdrošināšos teikt, ka tā nav laba izvēle vispār. Par to samaksāju ar galvassāpēm un izbojātu treniņu. Bet mācība ir, un tas ir labi.  Šodien svētku diena, tāpēc palutināju sevi ar neceptiem gardumiem, kas ļāva pēcpusdienā izskriet kvalitatīvu garo treniņu. Saule, silts, daba mostas, putni dzied, visi priekšnosacījumi, lai ideja uztaisīt vertikālo kilometru 15 metrīgā paugurā, neliktos dumja. Ar tiem pauguru atkārtojumiem ir interesanti. Iesākt grūti. Pirmā trešdaļa liekas, nu kam tev to vajag? Bet lēnām iebraucot tēmā, iesilstot un noķerot to īsto sajūtu un ritmu, pazūdi procesā un baudi. Nebija divu vienādu kāpumu, nebija divu vienādu noskrējienu. Pāris stundas izkusa sapņojot par Vilkaču Maratonu un Stirnu Buka sprinta etapiem, jo tieši šādos treniņos iespējams m...

Dažreiz vajag arī piebremzēt un izlaist treniņu, kaut arī tas nav viegli. Reizēm tas ir pat grūtāk, nekā piecelties un iziet.. Es šodien sev atļāvu noslinkot, saņēmos un atļāvu. Pārdzīvošu.

 Mežā, protams, zvēri ir dažādi. Stirnubuka taku skrējienu seriālā figurē seši.  1.Susurs, kuru esmu skrējis vairākkārt izceļas ar savu distances īsumu, uzdrošinos teikt, ka susuru iespējams veikt jebkuram, pat visslinkākajam, jo tas paredzēts pavisam mazajiem taku skrējējiem. Es Susura distanci esmu veicis vairākkārt, pavadot savas jaunās atvases trasē, kad meitas tiko sāka iepazīt takas. Distancei nav ne vainas, to varētu raksturot kā ultra ātru un ultra īsu, parasti +/- viens kilometrs, gluži kā šotiņš - čiks un medaļa kaklā. Forši. 2.Vāvere ir vienīgā distance, ko ne reizi neesmu skrējis. Kāpēc? Atbilde laikam ir meklējama manos aizspriedumos. Liekas, jau iepriekš rakstīju par pašu pirmo reģistrāciju Stirnubukam. Lai arī toreiz mana fiziskā kondīcija bija piemērota tieši Vāveres distancei, tomēr izvelējos Zaķi, jo Vāvere tomēr saistās ar daiļo dzimumu. Nudien, tā vairs neuzskatu. Pats galvenais  ir nostāties uz starta līnijas un ieskriet mežā. Tā kā neesmu skrējis, n...

Vakar, garo treniņu skrienot, atkal pa brīdim prātā iešāvās labas domas, kā vienmēr, protams. Vispār jau galvā putra, bet, kad skrien, liekas, ka viss izkristalizējas, saliekās pa plauktiņiem un nonāc tādā kā harmonijā vai? Tad visu dienu ir tāds miers, šķietami visu varēsi aprakstīt, izanalizēt un tad.. parasti pārspīlē ar pārtikas uzņemšanu, laikam jau organisms mazliet noraustās no patērētās enerģijas un vēlas nodrošināties ar kādu lieku kaloriju, smadzenes, protams, šādā pārēšanās režīmā iebremzē, smadzenēm, lai darbotos optimāli, jābūt mazliet pusbadā. Tā nu atkal kārtējo reizi daudzas skrējiena laikā piedzīvotās lietiņas paliek neiegrāmatotas. Ja skriešanu pēdējā laikā izdevies noturēt daudz maz regulāros rāmjos, tad ar apņemšanos rakstīt par skriešanu iet bēdīgāk. Labā ziņa ir tā, ka es redzu, kā to labot. Skriešana šajā ziņā kalpo par labu paraugstundu. Vēl nesenā pagātnē, pāris gadus atpakaļ, cīnījos ar dažādiem dēmoniem, kuri kavēja iet ārā kustēties, vai tā būtu plika skrie...