Dzimtās meža sniega Zaķis 2025
Pēdējos gadus Stirnubuka sacensībām esmu piegājis kā sacensībām, nevis kā izklaides skrējieniem. Izklaide jau vien beigās ir, tikai par dārgāku veselības cenu. Lai gan.. par to vēl zinātnieki strīdās. Pēc sajūtām saku, ka reizi mēnesī izskriet stundiņu intensīvākā tempā pat vecā gadagājuma cilvēkiem nenāk par ļaunu. Šogad Stirnubuku atklāju ar Zaķa distanci. Mazais sapnītis ieskriet Zaķu divdesmitniekā piepildīts. Tas nekas, ka tikai par 2 sekundēm apsteidzot divdesmito vietu. Toties līdz astoņpadsmitajai pietrūka vien sekunde. Vai varēju ieskriet finišā ātrāk par divām sekundēm? Nē. Tik daudz mainīgo lielumu, tik daudz traucēkļu šogad, sākot ar stresaino aizbraukšanu, laika apstākļiem, kas trasi padarīja visai bīstamu. Pie visa augstākminētā, izkuļoties cauri dubļiem, sniegiem, vējiem lietiem, ar sūdīgu pašajūtu un remdenu iesildīšanos, pietiekami labs rezultāts. Zaķi kļūdas nepiedod, zaķi ir ātri un bez žēlastības...