Kustība ir brīvība, sviedri ir svētība.

Es sev dzimšanas dienā uzdāvināšu tik noskrietus kilometrus, cik gadi paliek. Nav jau tas nekas jauns, bet ideja man ļoti patīk. Kad pienāks 70, vispār super.

Vakar, skrienot uz auto servisu pēc auto, prātoju. Cik tomēr daudz paralēles varam vilkt ar auto un mūsu ķermeni!  Inženieri projektējuši mašīnas, bet mēs esam pašas dabas projektēti brīnumi.  Bez degvielas auto nekustās, arī mūsu ķermenis nē. Gan auto, gan ķermeņa gadījumā svarīga ir degvielas kvalitāte. Efektīvāk brauksi vai skriesi, ja būsi ielējis tīrāku degvielu vai ēdis pilnvērtīgāku pārtiku. Auto gadījumā degvielas vai eļļas filtrus periodiski mainām. Ķermeņa gadījumā notiek pašattīrīšanās, atjaunošanās procesi, kur savs darbiņš nierītēm, akniņām, ja vien mūsu dzīvessveids to veicina. Dzesēšanas sistēmas arī līdzīgas - ūdensdzese. Piekare, amortizatori, vadības bloks, elektronika, sensori, to visu varam atrast arī mūsu ķermenī, tikai ar citiem nosaukumiem. Bet pats galvenais, ka tam visam jāstrādā kā vienam veselam. Braucot ar defektīvu mezglu, neizbēgami sabeigsi kaut ko citu. Vai tad ar skriešanu nav tas pats?  Neviens taču nešaubās, ka ar auto, kas ir teica...

Mana pēdējo gadu apsēstība ar skriešanu arī ziemā neļauj sēdēt uz vietas. Tā nu meklēju un sameklēju kādu lielisku izkustēšanās iespēju tepat netālu kaimiņos. Taliharja Vanakuri Winter ultra, pateicoties krāšņajiem aprakstiem, ko devuši mūsu pašu sportisti, mani jau vilināja vairākus gadus. Līdz šim nebiju gatavs ne fiziski, ne psiholoģiski, tāpēc atlika vien sapņot un gatavoties, lai šo lielisko pasākumu varētu izbaudīt visā krāšņumā, maksimāli samazinot riskus nosalt un palikt Igaunijas mežos uz mūžu. Pagājušais gads, aizvadīts pieklājīgā kustībā un bez traumām, deva pārliecību, ka pasākums ceļams, tāpēc jau rudenī piereģistrējos 101km distancei, izvēloties vidusceļu. (Šogad Taliharja Vanakuri ēdienkartē bija trīs distances - 55km, 101km un 125km īpaši tērētajiem.) Pēdējā apņemšanās - iemācīties to sacensību nosaukumu izrunāt un atcerēties no galvas. Ja to spēšu, tad tikšu galā arī ar distanci. Kā brīnums, pāris nedēļās ar uzdevumu tiku galā. Atpakaļceļa vairs nav!   Kas tad īsti...

 Es šoreiz nerakstīšu ciparus, lai gan tie nav mazsvarīgi, es tiem pievēršu uzmanību, pētu, analizēju, izdaru secinājumus, salīdzinu ar citiem, protams. Es šoreiz arī neminēšu nekādus sasniegumus, lai gan arī tiem manā dzīvē ir ļoti svarīga loma. Sasniegumi un tiekšanās pēc tiem, kalpo par lielisku degvielu nemitīgās kustības uzturēšanai. Šo pārskatu vairāk veidošu kā pārdomas par tām sajūtām, kas gada laikā piedzīvotas, nu jau pilnīgi apzināti darbojoties un esot kustībā kā skrējējam. Jo gadi iet, jo vairāk sevi jūtu kā čīteri. Katru reizi dodoties uz treniņu agrās rīta stundās vai vēlākās vakara stundās, vai uzreiz pēc darba, vai uzreiz pēc vakariņām ar pilnu kuņgi, vai dodoties uz darbu kājām, kad mašīna servisā, vai dodoties ar kājām uz servisu, kad mašīna gatava, vai izejot skriet pretīgā laikā, kad gāž lietus, snieg sniegs, pūš vējš, ceļi ir slideni, slapji, dubļaini, man tas patīk.  Tajos brīžos ir sajūta, ka tas nav īsti godīgi pret cilvēkiem, kuriem viss augstāk minēt...