Kustība ir brīvība, sviedri ir svētība.

Līdz Siguldas Kalnu Maratonam (SKM) palikusi viena nedēļa, bet Vilkaču maratona atskaite vēl nav tapusi. Ja skriešanas paradumi ir nostiprinājušies un ar to man vairs problēmu nav, tad rakstīšana pieklibo. Skrienot par to esmu domājis. Te var vilkt paralēles. Tāpat kā skriešanā, arī rakstīšanā jāveido sava bāze, kas pārsvarā sastāvēs no vienkāršām piezīmēm un parastiem ikdienas pārspriedumiem. Rezultāts nebūs redzams ne mēnešu, ne, iespējams, pat gadu garumā, bet jāturpina rakstīt regulāri, tad tas rakstīšanas un domu izteikšanas muskulis attīstīsies un agrāk vai vēlāk iespējams, ka izsprāgs arī šis tas labs. Par Vilkaču maratonu 2024. Es beidzot aptvēru, kāpēc esmu noskrējis jau piecus, bet skrējiena aprakstu esmu uzrakstījis tieši nevienu. Pēcsacensību emocijas vienmēr bijušas tik spēcīgas, radot nopietnu iemeslu šaubām par to, ka būšu spējīgs piedzīvoto ietērpt vārdos. Tas būtu kā palūgt uzzīmēt laimi vai no plastilīna salipināt pateicību, kokā izgrebt bailes, vai mūzikā parādīt pr...

 Pirms divdesmit gadiem sēdējām Dzegužkalnā. Pozējām fotoaparāta Zenit objektīva priekšā, grimām cigarešu dūmos un par normu uzskatījām alu maizes vietā. Ja toreiz uz soliņa man blakus būtu apsēdies rūķītis ar kristāla bumbu rokās un rādījis, ka pēc divdesmit gadiem tehnoloģijas būs progresējušas tik tālu, ka lielai daļai nodarbināto būs iespēja mierīgi strādāt no mājām, es noticētu. Es tomēr biju RTU students, es bērnībā biju lasījis Staņislavu Lemu, es ticēju zinātniskai fantastikai. Rūķītis pārslēgtu kadrus un parādītu to pašu Dzegužkalnu tumsā, pus sešos no rīta, kur es, ar lukturi pierē, vesti, piekrautu ar ūdens pudelēm un pārtiku, pāris stundas no vietas skrienu augšā lejā.. Es smietos, par tādu bildi es neprātīgi smietos. Interesanti, ko gaidīt vēl pēc divdesmit gadiem.. ?