Kustība ir brīvība, sviedri ir svētība.

 Pēdējās dienās tik daudz darāmā, ka nav pat bijusi iespēja tā mierīgi piesēst un pakavēties atmiņās par aizgājušo Vilkaču maratonu, vien tāda iekšēja miera sajūta. Gana prasīgās sacensības šogad tika aizvadītas ar labu rezultātu. Melotu, ja teiktu, ka bija viegli, bet atceroties visus iepriekšējos gadus, šogad sajūtas tādas pacilājošākas. Iespējams, ka laika apstākļi bija tuvu ideālam, iespējams, ka šogad līdzjutēju bija vairāk, un saukļi bija skaļāki, bet iespējams, ka sagatavošanās procesu šogad biju būvējis nopietnāk, treniņos reizēm iepinot tādas lietas, par ko tipiskais skrējējs, iespējams, pasmīkņātu. Tas startā ļāva nostāties ievērojami stiprākam un pārliecinātākam par sevi, kā citus gadus, attiecīgi arī rezultāts neizpalika. Gadu no gada ar baudu izlasu citu dalībnieku atsauksmes un stāstus. Tā arī neesmu uzrakstījis savu. Šogad būs. Vismaz par pēdējo. Tie pārējie četri ir sagājuši vienā. Tiešām, arī LAIKS skrien, turklāt ar visai pieklājīgu tempu. Nupat vēl sapņoju par pi...

Pilnīgs miers. Nekas nevar noiet greizi. Ja tā padomā, tur pat var braukt bez drēbēm.

Daudz pēdējā laikā dzirdēts par ūdens lietošanu treniņa laikā. Pats, skrējienos līdz vienai stundai, ūdeni līdzi neņemu, padzertos pirms un pēc treniņa. Garākos gan, parasti 0.5- 1 litru uz 2-4 stundām. Skaidrs, ka ūdeni zaudējam. Šodien pirms treniņa intereses pēc nosvēros, izskrēju stundu un divdesmit divas minūtes mērenā intensitātē bez dzeršanas. Laika apstākļi pateicīgi, karsti nebija. Mīnus 1,2 kg (vienu zaļo pieturu ieskaitot), bet jā.. , tas, ka ūdens slodzes laikā jāuzņem, nav nekāds mīts. Tas nav pa tēmu, bet liepas jau zied! Man kaut kā prātā palicis, ka liepu ziedēšanas laiks bija jūlijā.

Šaubas ir gandrīz vienmēr, līdz izlien no gultas, izej laukā un sāc skriet. Tad šaubu vairs nav.

Reizēm arī neskriešanai nav ne vainas. Vakar ar meitenēm pabumbojāmies pa stadionu un pašā vakarā dāmas uzaicināju pavērot saulrietu no iespējams pasaulē visdārgākā tilta. Es bieži vien jūtos vainīgs, ka izskrienu vakarā viens un visus burvīgos Dienvidu tilta skatus savācu sev. Lielisks vakars izvērtās, beigās gāzām mājās ar Bolt skūteriem. Neņemiet! Vismaz Ķengaraga promenādē šitiem uzliks ātruma  ierobežojums 4 min/km. Tad jau labāk izskriet tempo. Šovakar atkal neskrējām, bet bumbojām. Forši. Ka tik nepierod! Pieķēru sevi vērojam kā citi skrien. Stadionā darbojās vesela grupa Wushu team Latvia. Skrēja vieglus aplīšus. Tāda interesanta skriešanas tehnika, noskatījos.. Pavisam ne Chirunning. Bet viņiem, ja tā padomā, jau arī nav nepieciešams ātri un tālu skriet, ja kādas problēmas, tad paņem un ar zobenu vai spriguli atrisina.