Kustība ir brīvība, sviedri ir svētība.

Svētdienas rīts. Pulkstenis ievibrējas uz rokas. Četri no rīta.  Es padodos. Vēlme doties padauzīties pa Vilkaču trasi ir lielāka, kā vēlme papamt gultā līdz deviņiem no rīta. Es šo fenomenu vēl līdz galam neesmu sapratis. Iespējams, ka tā saldā pēcsajūta, kas atnāk pēc katra garā treniņa ir tik smagi traumējusi manas smadzenes, ka tās, treniņa izlaišanu bez pamatota iemesla, vairs neuzskata par opciju. Visu ziemu lēni tipināts pa plakano. Abas pēdas lūdzas, lai pieslēdz mazliet reljefa. Es neiebilstu. Apsolu šorīt salasīt vertikālo kilometru. Iespējams, ka noskrienot Vilkaču pusmaratonu. Aiz loga -3 pēc Celsija, vēja nav. Paldies visaugstākajam par šo dāvanu. Mana degviela šodien gumijlāči + Very Berry melleņu želejas končiņas, divi Laimas Miki un 350ml kola. Dzeršanai ieleju 0.5l Mangaļa super elektrolītu dzērienu. Neesmu pārliecināts vai tur tiešām iekšā ir viss, kas rakstīts, bet strādā. Placebo. Iespējams. Ja kas nepatīk taku treniņos, tad tas, ka bieži vien līdz tiem ir jābra...

 Secināju, ka jaunajā gadā rakstīšana nevedas tik raiti kā skriešana. Tāpēc jāuzraksta vismaz par to, lai tas būtu kā mazs atgādinājums. Skriet ir forši, par to vairs nešaubos. Regulāri izskrienot ielās un takās gadās ne mazums piedzīvojumu. Nereti tieši skrējiena laikā dzimst labas domas un idejas. Ar nožēlu jāatdzīst, ka pēcskrējiena laiks bieži tiek notriekts neveselīgi patērējot sociālos tīklus, attiecīgi palaižot garām īstās sajūtas, kas bijušas skrējienu, laikā. Jālabojas, jāraksta biežāk. Tieši ar tādu domu taču sāku šo blogu. Svētdien bija lielisks garais treniņš Vilkaču Maratona trasē un tās apkaimē. Vēl svaigā atmiņā, pārskatu uzrakstīšu nākošajā ierakstā.

Šodien, diskutējot ar sievasmāti par to, cik liela nozīme dažādu slimību attīstībā ir mūsu gēniem, atcerējos ceturtdienas treniņu. Lēni tūristiņā skrienot pa ielu, sastapu kādu sārtvaidzīgu pretīmnācēju, kurš man uzsauca. Uzreiz nesaklausījis teikto, paskrēju atpakaļ, lai pārjautātu.  -No infarkta bēdz? - čalis noteica. Noplātīju rokas, jo ātrumā nespēju jautājumu apstrādāt. Tikai pēc tam, tālāk skrienot, aizdomājos.. Doma interesanta. Tīri teorētiski skriešana varētu paglābt no infarkta, taču šaubos vai tas strādās visos gadījumos, pārāk daudz mainīgie, vienmēr jāskatās kontekstā. Viens ir apzināti bēgt no infarkta, skaidri zinot tā atrašanās vietu un skriet attālinoties no tā. Otrs variants ir tad, kad neesi pārliecināts, kur infarkts sēž, tāpēc skrienot, iespējams ieskriet tieši infarkta ķepās.  Bet ideja patika. Aizbēgt no slimības. Es teiktu, ka vairumā gadījumu tas tomēr strādā, galvenais nepārcensties.

Pagājušajā naktī nosapņoju, ka jāuzraksta grāmata ar nosaukumu "Bezgalīgais skrējiens". Pilnīgi skaidrs, kā izskatīsies vāks, bet pilnīgi nekāda nojausma, kāds būs saturs. Sarakstīt grāmatu, tas skaļi skan, cilvēkam, kurš knapi māk noformulēt parastu teikumu. Tas ir tik pat kā sapņot par ultru, kad vēl neesi spējīgs noskriet pat pusmaratonu, bet es ticu, ka to var paveikt. Līdz ultrai taču tiku! Kā? Soli pa solim, iemīlot pašu sagatavošanās procesu, izbaudot katru soli, katru pietupienu, katru sviedra lāsīti, iemācoties uzticēties tam šķietami vienmuļajam darbam, kas nemanot akumulējas un pārtop visai taustāmā un baudamā rezultātā, ja vien tiek veikts regulāri.