Kustība ir brīvība, sviedri ir svētība.

Šodien skrēju un nodomāju, ka labi skrienās. Atvaļinājuma nedēļa. Vai tāpēc ripo vieglāk? Gada pēdējā nedēļa būs godam atstrādāta. Tā labā sajūta, kad viss nāk viegli, kad viss saliekās, kad nekas netraucē. Lai ir ledus, lai ir lietus, lai ir sniegs, baudu skriešanu, jo tas dod enerģiju un prieku. Gada pārskats jaunajā gadā.

Šis ir kaut kur jāieskrāpē, jo ne katru gadu iespējams 17.decembrī izskriet garo treniņu šortos. Es pat nezinu vai to var uzskatīt par plusu, bet man patika. Pilsētas trotuāri nokusuši, tikai vietām ledus. Pēc labi paēstām pusdienām, saulīte aiz loga ilgi nelika domāt, Tiltu Tests  būs piemērotākais maršruts svētdienīgai plaušu ventilācijai.  Skrējās tik viegli, ka izlēmu pameklēt arī kādu šļurīgāku  taku, lai piepildītu visas trīs stundas. Zaķusalā tādas arī atradu un izbaudīju. Zaķusalā neredzēju nevienu zaķi. Bija daudz suņu pēdas, lielākās, kas jau pakusušas, izskatījās pēc lāča. Maz ticams, bet man ir ļauts ticēt, kam vēlos. Būtu komiski Zaķusalā satikt lāci! Skrienot prātoju, kāpēc Zaķusala? Šobrīd, spriežot pēc saimnieciskās darbības, ieteiktu to nosaukt par Bebru salu. Bebru salas galā aiz TV torņa savests tonnām sniegs. Tas droši vien no tiltiem notīrītais. Bija tiltu, tagad Bebru sniegs. Īsumā. Rīga ir skaista. Tilti vietā. Salu tilts nemainīgi kropļo GPS signāl...

Šodien atvērta reģistrācija  Vilkaču maratonam.   Trīspadsmit apļi mistiskā mežā. Augšā lejā skrējiens. Krampju medības. Sviedru dzīres. Tas ir kā mazs eksāmens, kā indikators tam, cik cītīgi esi strādājis visa gada garumā, cik treniņus esi izlaidis vai palaidis pa vieglo. Šī trase nemelo, pasaka kā ir, noliek tevi fakta priekšā, izģērbj tevi pliku - pliku pārnestā un vēlāk arī nozīmē tiešā. Pirmos pāris apļus lido, starta eiforija, adrenalīns. Pēc ceturtā apļa vēl smaidi, piektais, sestais. Sestais vēl nav puse.. Septītais, astotais, sākas Vilkaču maratons, jūti, puisīt, ko šorīt ēdis? Krampja kalnā elektrošoks iezvana pa ikriem, Spīganu kalna pakājē nosmaržo pēc garda plova, fani ēniņā dzer alu. (Tev tas vēl jānopelna!) Āža kalnā uzrāpies, noblēj vārgu bēē!!! Vai pamuktu, ja tiešām Vilkacis būtu astē? Kad rit padsmitie apļi, jau krēsla. Kurš kājās ielējis svinu, kurš astei piesējis riepu? Čūskas!? Ak, nē, tik egļu  saknes! Rēgi!!?! Ak, nē, tik koku ēnas! Lēni, kustos pā...

Skrienot pa pilsētas ielām bieži sanāk sveicināties ar citiem skrējējiem, tas laikam ir tāds nerakstīts likums, tāds sīkums, bet patīkami. Neko nemaksā pāris sekundes veltīt acu skatienu svešiniekam un pamest ar roku, sajūta lieliska, vismaz man, domājams, ka arī citi, kas sveicinās, to dara ne jau kāda nerakstīta likuma dēļ, bet tās labās sajūtas dēļ. Saule vai lietus, putenis vai sals, satiekot skrējēju uz ceļa vai dziļi takās, saproti, ka vismaz neesi viens šajā atkarībā, pamet čau, solidarizējies. Retāk gadās, kad skrienot kāds tevi uzrunā. Man šodien tā gadījās. Mani skrienot uzrunāja. Uzrunāja veseli divi ārzemnieki. Iespējams kādi valdības vīri vai metāla industrijas pārstāvji, vai mākslinieki. Paskrienot garām šiem kungiem, aiz muguras dzirdēju frāzi svešvalodā, kas 100% bija veltīta man, citu skrējēju tuvumā nemanīju. Iztulkot latviešu valodā pagrūti, jo mūsu valoda diezgan trūcīga, bet lielos vilcienos, pieminot mārutkus, pankūkas, vīrieša dzimumlocekli un vieglas uzvedības s...

Ir arī tādi rīti, kad pamosties pirms modinātāja ar mežonīgām galvassāpēm un saproti, ka ieplānotais garais treniņš var izpalikt. Svētdienas rīts bija tieši tāds. Pamodos ar aizplombētu labo nāsi un, pēc sajūtām, ar dunci galvā. Trīs stundas līdz modinātājam. Ielīdu aukstā dušā. Abas nāsis atvērās, taču galvassāpes nerimās. Var jau minēt, kas pie vainas. Es lieku uz neapdomīgu pierīšanos iepriekšējā vakarā. Tās ir paģiras no pārtikas. Vēl mācos tikt galā ar kārdinājumiem. Īsti neesmu sapratis, iespējams organisms jūt, ka tuvojas pamatīgs enerģijas patēriņš un cenšas uzņemt lieku enerģiju. Pārcenšas, protams, kā vienmēr. Tautas valodā runājot, ir tik sūdīgi, kā studentu gados pēc kārtīgi noblieztas nakts (otrās). Bet.. kā? Kā es skatīšos spogulī, ja būšu sev atņēmis šo dienu takās? Zombijs iekāpj masīnā un brauc Dobeles virzienā. Pirmos pāris kilometrus ar atvērtu logu, tīri tā, lai paventilē plaušu. Izbraucu laicīgi. Navigācija rāda nepilnu pusotru stundu, bet es braucu ilgāk. Es tur n...