Kustība ir brīvība, sviedri ir svētība.

 UTMB nedēļā skriets maz. Ne jau tāpēc, ka nevar. Ne jau tāpēc, ka negribās. Reizēm vienkārši nevajag. Tā vienkārši, bez pārmetumiem un nožēlas. Esmu novērojis, ka pēc ieturētas pauzītes skrienas svaigāk, vieglāk, gardāk. Tas ir tāpat kā pāris dienas izlaist kafiju, trešajā efekts lielāks. Pēdējos gados lielākas slodzes pārciešu labāk, nekā neapdomīgu sevis piebāšanu ar apšaubāmu pārtiku. Zināms, ka reizēm iemācīties vieglāk, ja to uzraksta. Lūk, uzrakstīju. Un vispār.. EGOns jautāja, kāpēc neesmu iesniedzis atskaites par Vilkaču Maratonu un pēdējiem diviem Stirnubuka Zaķiem. Pārāk daudz emociju, baile, ka pietrūks prasmes to visu ietērpt vārdos? Iespējams. Tomēr mēģināšu ko uzrakstīt. Ar to rakstīšanu vēl neiet tik raiti, kā ar skriešanu un es pat zinu, kāpēc. Tāpēc, ka netiek darīts regulāri.

Vakari paliek īsāki. Šovakar pavēlāks skrējiens. Izvilku savu lukturi. Man patīk skriet tumsā. Sāku gatavoties janvāra ziemas ultrai. Vismaz mentāli.

 EGOns (mans treneris) ierakstīja treniņplānā intervālus. Es ieminējos, ka vēl īsti neesmu atkopies no svētdienas Siguldas garā, plus darbā arī diezgan saspringti.. -Sigulda bija svētdien, rīt jau būs trešdiena, kur ir problēma? - EGOns izbolītām acīm jautāja. -Kas tev tur darbā? Visu dienu jābūt vai? Piecelsies rīt agrāk. Cik saullēktus vispār šogad esi redzējis? Netēlo man te slimo. Rīt 5:00 tiekamies stadionā. Jā, jā, tajā aizaugušajā trail stadionā pie 51.ās videnes, kurā celiņš ir uzarts. StirnuBuks jau pēc pāris nedēļām..

Manu treneri sauc EGOns. Mūsu sadarbība rit jau kādu sesto gadu. Tieši EGOns bija tas, kura iespaidā pavilkos uz skriešanu. Pirmajās skriešanas nodarbībās EGOns bija daudz skarbāks un skaļāks par manu iekšējo balstiņu, kura klusiņām čukstēja, ka ir daudz par ātru un daudz par daudz. EGOns nedeva atlaides, EGOns dzina ārā pat lietū un sniegputenī. Sāpes treniņa laikā? - Paciest, neņemt vērā! - teica EGOns un es klausīju. -Ūdeni treniņa laikā dzer tikai mīkstie! - skaldīja EGOns. -Pieēdīsis pēc piecām stundām, kad tiksi mājās! - tāpat garo treniņu laikā klārēja EGOns. Es klausīju. Sākumā. Bet tad, reizi pa reizei sāku EGOna ieteikumus ne tik ļoti ņemt vērā, šo to izlaist un šo to pielikt no sevis un tās lietiņas aizgāja vēl labāk. Vai plānoju kādreiz sadarbību ar EGOnu beigt? Protams, ka nē! Citādi palikšu mūžīgi uz dīvāna. EGOns ikdienas man atgādina - Vecīt, pucē kediņas, ir jāskrien!