Kustība ir brīvība, sviedri ir svētība.

 Brīdis, kad gribas padoties un mest mieru ir brīdis, kad jāsāk beidzot strādāt. Neatceros, kas teica, iespējams, ka šī ir kāds modificēts citāts no Maika Taisona, bet ļoti atbilstošs ultraskrējējiem..

Nav noslēpums, ka skriešana mūsos raisa dažādas emocijas. Manā gadījumā tās gandrīz vienmēr ir pozitīvas, tādas, kas reizēm pat galvā uzbur dzeju. Cik stundas, dienas, naktis un gadi.. Skrienot. Nu citādi skaties uz pasauli, pat citādi sajūti sāpes. Nu nav vairs tās vainas sajūtas, kas bija pirmo reizi dīvānu krāpjot! Nu atpazīti izsalkumu no vienkāršas kāres,  zini to, kas ir īstas slāpes. Nu aizdomīgi lūko ikkatru, kurš liek tev stāties. Nu smaidi, kā mazs bērns konfekti dabūjis, kad izdzirdi vārdus - Būs jāskrien!

 Es te prātoju.. Šo blogu aizsāku ar domu, ka samazināšu sociālo tīklu patēriņu, vairāk laiku veltot skriešanai un dažādām apcerēm par skriešanu. Ar soc. tīkliem, liekas, ka viss ir labi, neesmu atmetis pavisam, netaisos arī, bet patērēto laiku, pavadītu sociālajos tīklos, esmu būtiski samazinājis. Pavīdēja pat ideja sākt likt kādus regulārus ierakstus, teiksim 1x nedēļā vai 1x mēnesī ar spilgtākajiem dzīves momentiem, piedzīvojumiem, hobiju zibšņiem un tamlīdzīgi. Bet šobrīd neesmu pārliecināts, ka vēlos veltīt tam savu laiku. Runājot par skriešanu, brīžiem sāk likties, ka drīz būs jāizdomā kāda cita nodarbe, kas mazliet skriešanu piebremzēs. Pēdējā laikā nav mēra sajūtas. Pēcsajūtas gan pēc biežās un garās skriešanas tomēr vienmēr labas, nevar salīdzināt ar, piemēram, pārmērīga alkohola lietošanas sekām vai bezjēdzīgi notriektu laiku tukšās izklaidēs. Vakar tā nejauši koptreniņa laikā sanāca saskriet 50+ kilometrus. Laba kompānija neļāva atslābt un stundas kusa. 2x norauts uz mu...

Vakar neskrēju, jo domāju, ka nepieciešams reizēm arī piestāt un atpūsties. Vēl domāju par pagājušo atvaļinājuma nedēļu, kas bija piedzīvojumiem bagāta. Domāju, ka noteikti kāds piedzīvojums būs jāatstāsta. Vēl domāju par skriešanas sajūtām un ITRA reitingu, par to, kāda saistība šīm divām lietām. Pēc savām sajūtām varu teikt, ka, jo vairāk aug šis reitings, jo labāk arī pats jūties skrienot. Lai dzīve būtu interesantāka, šodien ierakstu te savu apņemšanos. Četru gadu laikā sasniegšu ITRA reitingu 700. Būs vai nebūs, to paskatīsimies 2028. gada 18. jūlijā, bet tikmēr man zemapziņā stāvēs ielikta šī ziņa un neliks atslābt vai slinkot vājuma brīžos, kuri, lai arī reti, tomēr pienāk.