Kustība ir brīvība, sviedri ir svētība.

 -Aizskriesi uz veikalu pēc sāls? Agrāk šāds jautājums uzdzina zosādu.  Tagad..  -Ok! Uz Akropoli? Pēdējā reizē tur nebija. Skriešu labāk uz Spici.

 Vai Tev skrējiena laikā ir bijusi nepieciešamība piestāt? Atmetīsim tēmu par zaļajām pieturām, kas ir pašsaprotami, atmetīsim tēmu par foto uzņemšanu, kas daudziem mūsdienās ir vēl pašsaprotamāk, protams, sarkanās gaismas luksoforos, ja skrien pilsētā. Kuri vēl ir tie apstākļi, kas var novest pie nepieciešamības apstāties skrējiena laikā?   Vakar, skrienot pa Ķengaraga promenādi, sastapu čali, kurš uz soliņa, laternu gaismā, lasīja biezu grāmatu. Vēlāk prātā iešāvās doma, ka citreiz jāpiestāj un jāaprunājas ar šādiem cilvēkiem. Pieļauju, ka saruna varētu izvērsties interesanta, un rezultātā - pievienotā vērtība skrējienam.

 Es agrāk neredzēju skrējējus. Agrāk, kad vēl pats neskrēju. Es neuztvēru skrējējus, vismaz tos ne, kas skrien pa ielu, pa ceļu, parkos un takās. Apzināti skrējējus redzēju tikai vērojot olimpiskās spēles vai skatoties sporta ziņas, kur cilvēki skrien stadionā. Tas bija laiks, kad skriešanas jēdziens man bija svešs. Vien tālas miglainas atmiņas no pamatskolas krosiņiem, kad 3000 metri tika uztverts kā garais gabals, pēc kura pieveikšanas, likās, ka cauršautas plaušas. Šobrīd, kad vairs nešaubos sevi saukt par skrējēju, aizvien vairāk  un vairāk pamanu skrējējus uz ielas, uz ceļiem, parkos, takās un netakās. Man patīk noskatīties tiem  līdzi un minēt, kāda veida treniņš šobrīd tiek veikts. Patīk iztēloties, kam šis cilvēks gatavojas, kas licis saņemties izkāpt no dīvāna laikā, kad zeme ar debesīm griežas kopā un uz ielas nav neviena cilvēka (tikai skrējēji)? Ko skrējējs domā, kādu mūziku vai materiālu klausās, gadījumā, ja skrien ar austiņām, kam viņš dzenas pakaļ vai no k...

 Cilvēki saka, ka laiks skrien. Laika pietrūkst, laika nekad nav gana. Citi saka, ka laiks skrienot ātrāk nekā bērnībā, ātrāk kā 70tajos, 80tajos, 90tajos gados. Tai pašā laikā, ir cilvēki, kuri vienmēr visur paspēj būt, visu paspēj izdarīt. Skaidrs, ka tie ir lēnāka laika īpašnieki. Viņu laiks ir bremzētāks, rāmāks, noķeramāks, izbaudāmāks. Dievs viņiem dāvājis 24 stundas dienakktī, kas ir stipri garākas, nekā cilvēkam parastajam. Kā gan  citādi! Laikam vairāk laika nav, dziedāja kādā dziesmā, lai gan 24 stundas dienaktī mums dāvātas visiem. Tas, kā padarīt dotās stundas "īsākas" vai "garākas" jau ir mūsu pašu izvēle, kā savas 24 stundas tērēt un aizpildīt. Ticu, ka tieši tas, kā plānojam un aizpildam savu laiku, arī lielā mērā nosaka mūsu laika ātrumu vai lēnumu. Daļu no sava laika esmu nolēmis tērēt šī bloga rakstīšanai. Pirmajam gadiņam sekojošs  plāns  pie kā pieturēties. Atskats un secinājumi 23.09.2024